11.05
Rīts sākas ar pērkona grāvieniem, un atkārtojas izjūtas, atmiņas no Venēcijas... Tālu no mājām... bet tik tuvas atmiņas par lietu un lietu dažādās pasaules vietās, un lietām dažādās pasaules vietās. Gulšņāju, graužu cepumus un jūtu, ka nervozēju – gaidu Kristu... Kā skan... bet šoreiz – Kalniņu. Domāju arī par Kristu.
Šodien man divas tikšanās – 12 dienā un 19: 30 vakarā.
Pirms dienas uzstāšanās abi ar Kalniņu pie krucifiksa viņa kancelejā uz ceļiem pateicamies Dievam un lūdzam Viņa klāt esību.
Klausītāju daudz... pensionāru saiets... un vienmēr atrodas kādi, kuri mēģina visādi traucēt... tak jau pieauguši cilvēki. Labi, ka ar publikas dīvainībām esmu iepazinies vismaz 30 gadu garumā, tad var izturēt. Krists arī ir skatuves cilvēks un savlaicīgi pamana un novērš kādu elektrotehnisku problēmu... Saskatos ar viņu un, publikai nenojaušot, pateicos viņam par attapību... Tā ir laba sajūta un ... komandas darbs!
