25.04

No paša mīļa rīta – pēc brokastiņa – dodamies Zelta Vārtu virzienā!
Sanfrancisko tilts ar dzejisko nosaukumu Zelta vārtu tilts
(Golden Gate Bridge) 2002. gada maijā atskatījās uz savas pastāvēšanas 65. gadskārtu.
Ja nejauši satiktam cilvēkam pajautāsiet, kas, pēc viņa domām, ir Sanfrancisko pilsētas simbols, puslīdz droši var apgalvot, ka tiks nosaukts Zelta Vārtu tilts. Tas būs kārtējais pierādījums tam, ka tilti, kas savā būtībā ir lietišķas inženiertehniskas celtnes, sava skaistuma un nozīmīguma dēļ bieži vien pārtop arī par savas pilsētas simboliem.
Zelta Vārtu tilts šajā ziņā ir īpašs — kopš sava uzcelšanas brīža 1937. gadā tas 27 gadus — līdz 1964. gadam, kad tika atklāts Verracano tilts Ņujorkā, – bija nepārspēts rekordists pasaulē garākā laiduma ziņā.
Taču, lai gan atsevišķi šī tilta unikālie tehniskie rādītāji aizritējušo gadu laikā vairākās pasaules valstīs ir pārspēti, to joprojām uzskata par pasaulē skaistāko iekārto tiltu gan pēc arhitektoniskā risinājuma, gan pēc izvietojuma vidē.
Zelta Vārti ir 8 km garš un 1,5 līdz 3 km plats jūras šaurums, kas savieno Sanfrancisko līci ar Kluso okeānu. Šauruma dienvidu krastā uz 50 km garas pussalas atrodas ASV rietumu metropole — miljonu pilsēta Sanfrancisko. Šāds pilsētas izvietojums ir ļoti ērts ostai (Sanfrancisko ir ASV ievērojamākā osta Klusā okeāna piekrastē), taču ļoti neērts virszemes satiksmei. Pilsētai bija brīva pieeja tikai no dienvidiem, jo no pārejām trim debess pusēm to apskalo ūdeņi: rietumos – Klusais okeāns, ziemeļos – Zelta vārtu šaurums, bet austrumos – Sanfrancisko līcis.
1848. gadā pasauli pāršalca ziņa, ka Sakramento upē, kas ietek Sanfrancisko līcī, uzietas bagātīgas zelta atradnes. Zelta meklētāju un dažādu avantūristu tūkstoši traucās uz Kaliforniju. Tad jūras šaurums arī guva savu tagadējo nosaukumu — Zelta vārti. Gan Zelta vārtus, gan Sanfrancisko savos darbos daudzkārt pieminējis populārais amerikāņu rakstnieks Džeks Londons, kurš pats bijis šīs pilsētas dēls.
Pēc pirmā pasaules kara, strauji pieaugot automobiļu skaitam, satiksmes intensitātes ziņā Kalifornija, kurā atrodas Sanfrancisko, ieņēma vienu no pirmajām vietām pasaulē. Lai atrisinātu samilzušo satiksmes problēmu, tika noorganizēta prāmju satiksme, ar kuras palīdzību ik gadus pāri jūras šaurumam un līcim pārcēla miljoniem automašīnu un pasažieru.
Visas problēmas varētu atrisināt tilts, taču pasaules praksē vēl nebija analoga risinājuma, kā uzcelt tiltu pār tik platu, dziļu un ar spēcīgu paisuma un bēguma straumi apveltītu jūras šaurumu. Būtiski bija arī militāra rakstura apsvērumi — šeit nedrīkstēja celt tiltu ar smagām un masīvām metāla formām. Ja kara gadījumā ienaidnieks tās uzspridzinātu, līcī tiktu ieslēgti ASV Klusā okeāna flotes galvenās bāzes kara kuģi.
Taču vajadzīgais tilts tika radīts. Tas kļuva par tobrīd pasaulē lielāko iekārto tiltu ar vislielāko laidumu starp balstiem (1280 m). Tilta kopējais garums ir nepilni 3 kilometri (2824 m). Tilta 18 m platā brauktuve projektēta 6 autotransporta joslām ar tādu aprēķinu, lai pāri tiltam diennaktī varētu pārbraukt ceturtdaļmiljons automašīnu. Tilta abās malās ierīkotas arī 3,5 m platas gājēju ietves. Brauktuve atrodas 67 m virs ūdens līmeņa, kas, savukārt, nodrošina vislielāko kuģu izbraukšanu pa tilta apakšu, neatkarīgi no ūdens līmeņa svārstībām paisuma un bēguma laikā.
Abi tilta piloni, uz kuriem balstās kabeļi, pie kuriem piekārta tilta stingrā sija, paceļas 227 m virs ūdens līmeņa (pilonu kopējais augstums kopā ar zemūdens daļu ir 258 m). Iespaidīgi ir šo kabeļu izmēri: to resnums gandrīz sasniedz metru (95 cm), garums — turpat 2,5 km. Katrs kabelis ir savīts no 27.572 stieplēm zīmuļa resnumā. Viena šāda kabeļa svars ir
11 tūkstoši tonnu. Šāda kabeļa izgatavošana citur un transportēšana uz uzstādīšanas vietu praktiski ir grūti realizējama, tādēļ to izgatavošanai tika izmantota unikālā metode, kas savā laikā jau tika pielietota
Bruklinas tilta celtniecībā Ņujorkā, — kabeli izgatavoja uz vietas.
To veica ar asprātīgi konstruētu mehānismu palīdzību, katru stiepli pārvelkot no viena krasta uz otru, pēc tam ievērpjot šo stiepli kopējā kabelī. Šāds mehānisms brauca pa iepriekš nostieptiem palīgkabeļiem ar ātrumu ap 20 km/st. Pie katra savērpjamā kabeļa tika darbināti divi šādi mehānismi, kas brauca katrs no sava krasta, vidū satikušies, tie apmainījās stieplēm un devās atpakaļ, vienlaicīgi izvelkot 24 stieples. Šādā veidā kabeļos katru dienu tika ievērpts apmēram 120 t stiepļu.
1932. gada novembrī uzsākto tilta būvi pabeidza pēc pieciem gadiem un sešiem mēnešiem ar vienreizēju, atmiņā paliekošu pasākumu —
20 000 cilvēku skrējienu pāri jaunatklātajam tiltam. Tilta izmaksas sastādīja 35 miljonus dolāru (jāpiebilst, ka tajos laikos dolāram bija cita vērtība). Nopietnu pārbaudījumu tiltam nācās izturēt 1989. gadā.Šajā gadā Sanfrancisko pilsētu piemeklēja jau otrā postošā zemestrīce. Taču tilts, pateicoties savai unikālajai konstrukcijai, šo smago pārbaudījumu izturēja godam.