14.05

Sijā silts un pavasarīgs lietutiņš, viss izskatās kā Latvijā...
Detroitā mūs sagaida mācītāja Gundega Puidza un tūlīt pat ved uz simpātisku turku restorāniņu. Tas der un ir pašā laikā, gandrīz jau būtu bijis par vēlu. Telpas vidū milzīga un apaļa cepamā virsma, uz kuras puiši ar gariem un zobeniem līdzīgiem nažiem cepina un apmaisa katra apmeklētāja izvēlētos un bļodiņā atlasītos dārzeņus, augļus, gliemežus, citu gaļu, sēnes vai pat tārpus... (nē, to te laikam vēl nebija)... Tas ir impozanti un feini. Ēdam daudz, rūpīgi un neatlaidīgi, kas nu kuram sajaukts un apcepināts... Katrs liela savu izvēli un saka: ,,Ak, cik gardi!” Nav ne jausmas, cik tas viss izmaksāja, galvenais, ka nevar vairs saliekties... tas labi.
Uz galda paliek vēl... tieši tik, cik vakar tik ļoti pietrūka. Tad mums paziņo, ka pēc dažām stundām jābūt lūgtās vakariņās... Ko nu?
Liekam izstādi. Es nelieku, es skatos, kā to dara. Nenoliedzami, tas ir patīkami … Jā, bet viņi skatās arī katru manu programmu, cerams,
ka arī – ne bez patikas…