Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"

Viņš

dzīvoja būdā.

Tā visi sauca viņa māju.

Vairums.

Es bieži pie viņa ciemojos.

Mēs sēdējām pie mājas un sarunājāmies.

Kā vienmēr, vai - kā daudzkārt … runāju es - klausījās viņš.

Nereti viņš mani aicināji pie sevis mājās.

Viņa māja bija pietiekami liela, lai tur pietiktu vietas,

bet nekad es nepaliku pie viņa pa nakti.

Jo kā visi, baidījos vai kautrējos no apkārtējo ļaužu valodām,

viedokļiem un domām …

Šodien to nožēloju.

Šodien - vēlos būt tāds, kāds esmu, kāds es gribu būt.

Viņš bija tas,

kas agros un tumšos ziemas rītos mani pavadīja uz skolu.

Aukstos rītos.

Lietainos rītos.

Saulainos rītos.

Viņš bija pirmais, kas mani sagaidīja no skolas.

Man bija

suns – kas prata runāt.

Bet viņš prata arī klusēt.

Neviens no viņa nedzirdēja

ne vārda.  /Livars/

Viņš nebija vienīgais.

Viņu bija daudz, katrs savā laikā, katrs savā vietā,

katrs ar savu māju, savu dzīvi, savu skaistumu,

savu uzticību, savu mīlestību.

Vai man nosaukt viņa vārdu?

Vai man nosaukt tava Suņa vārdu?

Tu jau viņu zini.

Tu viņu mīli.

Viņš mīl tevi.

Tas ir tavs

Suns.

Kādreiz: manā dzīvokli pie sienas bija ierāmēta fotogrāfija,

tā nebija augstāk par pusmetru no grīdas.

Cilvēki skatījās, vēlreiz un vēlreiz noliecās -

Suns!?

Un parasti man vaicāja - kāpēc tik zemu?

Es viņiem atbildēju vēlreiz un vēlreiz:

Lai tu, vismaz trīs reizes mana

Suņa priekšā

paklanītos …

STĀSTI VISIEM

/turpinājumi sekos/