Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un 

man nebūtu mīlestības,

tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. 
Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un

atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība,

ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības,

tad es neesmu nekas. 

Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem

un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina,

bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. 
Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna,

tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. 
Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu,

tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. 
Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. 
Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. 
Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies,

valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. 
Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. 
Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.

Kad biju bērns, es runāju kā bērns, 

man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, 

kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.

Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, 

bet tad vaigu vaigā;

tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi,

kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, 

šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. /1. Kor.13. 1.-13./

Izaura un Jānis 
/05. aprīlī, 2014. g. Mežaparkā/
Lai skaists jūsu Gaidīšanas Laiks!