Bailes …
Bija
tumša un rudenīga bez mēness nakts.
Dažas
pieturas pirms galapunkta,
es
kļuvu par satiksmes autobusa vienīgo pasažieri.
Tas
bija laiks, kad vadītāji īpaši grafiku neievēroja,
kur
nu vēl – pēdējā reisā …
Varēja
itin labi izjust,
ka
arī šoferis steidzās pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās …
Galapunktā
viņš atvēra sava spēkrata priekšējās durvis, tā
savādi
pasmaidīja un arī man novēlēja laimīgu mājupceļu …
Vēl
aizbraucošā autobusa atstātajā gaismā jutu,
ka
kāds mani sagaida …
Viņš
cieši piestāja man līdzās …
Tās
bija bailes un liels, man nepazīstams – suns …
Es
nezināju ko darīt, milzīgais dogs cieši piespiedās klāt un, šķiet,
neļāva
no vietas izkustēties.
Es,
kaut ko nesakarīgu nomurmināju un mēģināju virzīties uz priekšu …
Tagad
suns atļāva, bet visu laiku gāja man blakus,
ka
varēju sajust tā karsto elpu uz manas rokas …
Ne
mirkli neiedomājos, ka varētu uzdrošināties viņu noglaudīt …
Es
tikai mēģināju paust savu labvēlību un „patieso prieku”,
ka
tieku pavadīts …
Mani
centieni izveidot jel kādas attiecības bija bez panākumiem …
Suns
ne soli no manis neatstāja …
Mājas
vairs nebija saskatāmas, un
uz
vientuļā lauku celiņa bijām tikai mēs divi vien …
Man
vairs nebija izredžu cerēt uz kāda palīdzību …
Iedomājos,
ka tieši tāds varētu būt līdzgājēja plāns …
Izvest
mani ārpus cilvēku apdzīvotās vietas un tad …
Vēlreiz
sevi iedrošināju un mēģināju viņu uzrunāt …
Atbildes
– nekādas …
Mēs
jau bijām kādu kilometru nogājuši …
Nekas
nenotika …
Tālumā
varēju apjaust savu māju koku puduri …
Vēl
tikai daži soļi un es būšu glābts …
Kad
pie pašām ārdurvīm, neuzkrītoši un klusām biju izņēmis atslēgas –
milzīgais
suns ieņurdējās un nostājās starp mani un durvīm …
Es
baidījos tās atslēgt …
Tad
viņš sakampa manu roku …
nolaizīja
to … un aizsteidzās …
Lai
arī cik dīvaini tas neliktos,
vienmēr,
kad atceros šo notikumu,
mani
pārņem vieglas un patīkamas skumjas …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru