Karalis ar kazu …
Arī
manu vecvecāku ģimene bija piedzīvojusi kara šausmas un
padomju
represīvo režīmu.
Viņi
zaudēja savu jaunāko dēlu, manas mammas brāli Ansi …
Iekoptas
lauku mājas Kuldīgas pievārtē …
Palika
tikai tas, ko varēja sakraut bēgļu ratos un pāris,
ratu
pakaļā piesietas govis …
Tas
ir mazumiņš, ko atceros no Omammas stāstītā …
Es
tiku sargāts, lai šīs drausmīgās
vēstures traģēdijas
šķembas nesavainotu arī mani …
Jau
pietika ar to, ka visu laiku kāds gaidīja Ansi pārnākam …
un
nekad nesagaidīja …
Pēdējo
reizi māte viņu redzēja rudzu laukā …
Ansis 1941.g.
Manas mājas ir
Rudzu lauka
vidū!
Tur es dzīvoju!
Es esmu
Rudzupuķe!
Kad
piedzimu es, savu māju mums joprojām nebija …
Mēs,
kā mamma teica, mētājāmies pa citu ļaužu pažobelēm …
Manas,
vienas no pirmajām atmiņām saistās ar Sabili …
Lai
arī cik traģikomiski tas nebūtu, mēs dzīvojām mazā, mazītiņā dzīvoklītī –
Padomju
ielas denacionalizētā mājā …
Mammucis
vadīja vietējās ēdnīcas darbu,
es
biju pats jaunākais un izbaudīju savu – visskaistāko bērnību …
Bērnībā mēs kādu
reizi
bijām aizgājuši
pie kaimiņu
saimnieces pēc
piena.
Viņa dzīvoja
kūtī.
Viņai bija mazs,
apaļš
galdiņš uz
virpotām kājām,
un man liekas –
tas bija
melns.
Tur smaržoja
pēc lopu nopūtām
un
petrolejas
lampas.
Kad viņa no
spainīša
mūsu kanniņā
lēja pienu,
tas bija balts,
balts.
Un tas smaržoja.
Pēc tam es nekad
vairs neesmu
sastapis tādu
smaržu.
Vēl
tagad, pa laikam aizbraucu uz Sabili un skatos,
vai
beidzot nav uznākušas, manis,
gar
ceļmalu neuzkrītoši iesētās konfektes …
Diemžēl,
nav …
Bet
tās bija tik saldas ...
Blakus
dzīvoklī mita pavecāka sieviete ar gaili un baltu kazu …
Viņi
visi dzīvoja vienā istabā …
Nereti,
gailis tupēja uz vecā koka pulksteņa,
kas
bija nolikts uz galda …
Es
biju kaimiņienes ieredzēts un viņa man
bieži
ļāva ar kazu iet pastaigāties …
Man
šķita, ka kaza bija tik balta kā sniegs un liela – kā zirgs …
Mums
bija tikai balts kaķis …
Kaza
bija ļoti gudra un paklausīga …
Tikai
iesākumā viņu vedu saitītē,
vēlāk
tā nāca līdzi pati un labprāt kopā ar mani,
arī
kāpelēja pa blakus māju šķūnīšu jumtiem un
malkas strēķīšiem …
Mēs
bijām uzkāpuši uz visa, uz ko tik varēja uzrāpties …
Trakākais
bija tas, ka citi sētas bērni nevarēja ar mani spēlēties …
Vienkārši
– kaza to nepieļāva …
Viņa
nevienu nelaida mūsu tuvumā …
Nolieca
galvu un bija gatava badīties ar ik vienu,
kas
atļautos ar mums tikai parunāties …
Sabile
bija vieta, kur citu puiku atvērtas granātas šķemba,
neizdzēsa
manu dzīvību …
Es
stāvēju pie šķūnīša durvīm, mans uzdevums bija brīdināt,
ja
nāktu kāds no lielajiem …
Tad
nogranda sprādziens, durvīs atstādams,
šķembas
izrautu caurumu …
1995.g. 20.04. šķūnītis ar durvīm vēl
bija saglabājies ...
Abava
pie Sabiles ...
Tur Mammucis mani izglāba no
noslīkšanas …
To
atceros, kā piedzīvojumiem bagātas filmas kadrus …
1957.g. augusts. Sabile.
Pirmā no kreisās: mana Mamma -
Alma, darba kolēģes jubilejā
Pēc
daudziem, jo daudziem gadiem
Sabiles
Vīna kalnā, dārznieka vadīts,
iedēstīju
zaļojošu vīnogulāju …
Ceru,
ka tas jau ir izaudzis liels un tāpat –
kā
es, priecājas par savu laiku zem saules,
zemi,
kuru saucam par savu …
Jā,
un vēl atceros kādu notikumu, kad
Mamma
teica: Šorīt saulīte ar zobiem …
Es
skatījos, skatījos –
nu
nekādi to nevarēju ieraudzīt …
Abava pie Sabiles ~ 1957. g.
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru