/Grāmatas tirāža jau beigusies.
Emuāra versija./
# # #
Es
esmu te, lai pierakstītu
koku
šalkas un putnus
debesīs,
un avotu,
un
strautu.
Un
kā bites šūnās ierakstītu
tevi.
#
Mežam
ir
Mūžības
smarža.
Un
jūrai ir
Mūžības
smarža.
Un
mūžam ir
Mūžības
smarža.
#
Tik
ilgi,
Tik
ilgi,
Tik
ilgi,
Tik
ilgi es skatos
Tev
acīs.
Tik
īsā mirklī
Es
redzēju
Mūžību.
Tagad
klusumu
var
nopirkt
veikalā –
ierakstītu
kompaktdiskā.
#
Tu
esi te,
Un
tas ir rīts.
Kā
zvans –
Ikkatram
Sadzirdams.
#
Tu
esi
vējš,
un
liepas
tevī
smaržo.
Un
vārdus tā
kā
bites
ziedputekšņus
nes.
#
Kur
būs tavas
mājas?
Nu
tieši tev
virs
galvas.
#
Man
jāiet pie
griezes
pēc
grieztuves,
lai
cilvēkus pie
Dzimtenes
atgrieztu.
#
Vēl
jau visi
vārdi
nav
pierakstīti.
Vēl
jau visas
zvaigznes
nav
saskaitītas.
Vēl
jau visas
dzintara
lāses nav
uzlasītas.
/Grāmatu muzejā "Ķipji" pirmā no kreisās -
Aija Štosa./
Tur,
augstu
Debesīs,
Zvaigznes
zvana,
un
zeme atkal
baltos
ziedos zied.
Tai
lielā klusumā
es
saucu
Tevi…
Gods
Dievam
Augstībā!
#
Es
piegāju pie kāda bērza
un
apskāvu to.
Pār
viņa augumu pāršalca
vieglas
trīsas.
Tā
mēs,
piekļāvušies
viens pie otra,
stāvējām
kā divi mīļi
cilvēki,
pirmo reizi
sastapušies.
Es
piegāju pie bērza un to
apskāvu.
Es
pieglaudu seju tā
raupjajai
mizai un
atskatījos.
Neviena nebija;
tad
es sirdī dzirdēju
tā
balsi – ja tu mani mīli,
kāpēc
skaties atpakaļ.
Es
viņu apskāvu ciešāk,
tā
mēs tur stāvējām
apskāvušies
– kā divi mīļi,
pirmo
reizi sastapušies
cilvēki.
#
Es
atkal
esmu
uz skatuves.
Un
cauri šņorbēniņiem
var
redzēt
Piena
Ceļu.
Tur
mani mīļie
pie
galda
pienu
dzer.
#
Bērza
stumbrā
var
redzēt –
cik
grūti būt baltam.
#
Es
to zīli iedēstīju.
Es
gribu tev uzdāvināt
ozolu,
un
no tā zariem simtiem
gadu
es
tev
Jāņos
kroni vīšu.
#
Viens
zvirbulis tup
durvju
priekšā un
skatās
man tieši
acīs.
Zvirbuli,
zvirbuli
– ko
tu
darīsi,
ja
es tev iedošu
veselu
kukuli maizes!
Bet
– ja divus,
vai
trīs;
vai
tu būsi laimīgs?
#
Es
sapnī redzēju
Debesis.
Kad
pamodos redzēju –
tā
ir
īstenība.
#
Es
gribu pierakstīt
to
dzīves daļu,
kuru
esmu pavadījis
kopā
ar
Dievu.
#
Vai
tu tiešām nedzirdēji,
ko
tas putns teica?
Viņš
tevi tavas
piedzimšanas
dienā
sveica!
#
Tēvs
un
Māte
man ielika
vārdu.
Dievs
man dāvāja
Vārdu.
#
Kad
mana omīte
dziedāja,
kad
mana māte
dziedāja,
kad
manas mātes brālis
dziedāja
–
viņi
visi
Dziedāja.
Kad
viņi dziedāja,
es
vienmēr raudāju.
Es
kautrējos savu asaru.
Es
kautrējos saņemt
Mīlestību.
#
Cilvēki
iet un rāpus lien,
kaut
ko atsien un
mezglos
sien.
Citi
dien un kādi
uzdien,
ir lietas
kas
nepiedien.
Bet
vajag tik vienu
vien
– ka tu
Mīlestībai
tici
arvien.
#
Tās
zvaigznes pie
Debesīm
man
atkal
neļauj
iemigt.
Manā
pļavā zied
divi
miljoni
četri
simti tūkstoši
pieci
simti
divdesmit
sešas
puķes.
Kuru
no tām lai
noplūcu,
ko
ielikt
vāzē
savam
priekam?
#
Dievs
pacēla mani
uz
rokām,
ka
varu es
Debesis
saskatīt!
#
Tik
klusi,
klusi
kā
ziedputekšņi
skan,
tik
tuvu,
tuvu
Tu
esi
man.
#
Tā
gribas palikt vienam –
Un
ar
Tevi
parunāt.
Tā
vēlos klusuma –
Un
ar
Tevi
parunāt.
Tā
gribas skumjas
Aizslaucīt
–
Un
ar
Tevi
parunāt.
Tā
gribas visu izmainīt –
Un
ar
Tevi
parunāt.
#
Zīle
tik zila.
Zīle
tik zaļa
kā
urdziņa sīka,
kā
strauts,
kā
upe, kā jūra.
Aug
vīri kā ozolu birzis
dzimtajā
krastā.
#
Es
noskūpstīju kādu puķi,
un
gliemezītis uz puķes
kātiņa
man vaicāja,
kas
ir mīlestība.
#
Es
to redzēju,
kā
manā istabā
ielaidās
prieks.
Tad
mazais
putniņš
atkal
izlidoja
laukā.
#
Tu
esi atbildīgs par šo
zemi.
Tu
esi atbildīgs par šo
lauku.
Tu
esi atbildīgs par šo
bērzu
lauka vidū.
Tu
esi atbildīgs par šīm
mazajām
putna oliņām
ligzdā.
Tu
esi atbildīgs par
dzīvību.
#
Kas
tu tāds esi,
cilvēk,
ka
tu vari
Visvareno
Dievu,
kas
radījis
Debesis
un
Zemi,
putnus
debesīs
un
tevi,
Viņu
saukt par –
dieviņu?
#
Cīrulītis,
Liepa
Debesīs,
Mans
ciems un
Aka,
Tēvs
un māte
Debesīs.
Mēs
visi
Esam
debesīs.
#
Bez
visa tā,
kas
tev nepatīk,
vēl
ir:
viena
bizbizmārīte,
viens
dzenis
un
viena
puķe
laukā,
Vēl
tu
vari
vismaz
vienu no viņiem
iemīlēt.
#
Ko
ozols raksta uz
savām
lapām?
Un
liepa?
Un
Imants?
Un
Māra?
Un
tu?
#
Tām
kāpnēm,
pa kurām uz
Debesīm
tiek, ir
Krusta
forma.
Pa
citām
kāpnēm
citur
tiek.
#
Zeme
ir zaļa,
Debesis
zilas,
Tur
pa vidu –
Cauri
ciešanām
Cilvēks
uz
Mūžību
iet.
#
Debesis
raud, un
tās
nožāvē
mūsu
asaras.
#
Tu
gaidi vēju,
lai
pie
tevis
tas trauc
un
tavus matus,
un
seju, un
lūpas
skauj.
Tu
gaidi vēju,
lai
tevi tas spārnos
kā
ērgli ceļ
un
koki šalcot aplaudē
tev.
Tu
gaidi vēju,
bet
kāds gaida tevi –
tevi,
lai
vēja vārdā sauktu.
#
Es
nāku no
Zemes
un
Debesīm,
tās
siltās
piena
lāses,
starp
Zemi
un
Debesīm.
Es
atnācu te,
lai
sastaptu
Tevi.
#
Cilvēks
varbūt ir
Saulespuķe?
#
Vai
mirdzošās
Zvaigznes
pie
Debesīm
nav
Burti,
Rakstīti
Mūžības
Grāmatā?
#
Es
Tevi
satiku uz
Ceļa.
Tad
Tu
mani paņēmi pie
rokas.
#
Kā
lāse
vien
pa
lāsei,
tā
mirklis
seko
mirklim,
līdz
pēkšņi
esi
–
apskaidrots.
#
Vai
pļavā tikai viena
puķe
zied,
vai
pasaulē tikai viens
cilvēks
pēc
mīlestības
ilgojas?
#
Es
klausījos,
klausījos
ilgi,
un
putni man teica –
Dievs
tevi mīl.
Es
skatījos,
skatījos
ilgi,
un
jūra man teica –
Dievs
tevi mīl.
Un
puķes tā smaržo,
tu
jau to zini –
Dievs
tevi mīl.
#
No
baltām
Saknēm
kāpj
Liepa,
Dziedādama
zilās
Debesīs.
Kur
iemantot
Man
tādu
Dvēselīti?
#
Aiz
loga zied
Ābeles,
un
Diena
ir tik
Balta,
ka
Tu
vienmēr
Būsi
pie
Manis.
Redaktore
Astrīda Iltnere
ISBN
9984-9393-1-6
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru