Tev, man, ārstam,
studentam,
pāvestam, mums visiem ir dota viena un
tā
pati divdesmit četru stundu iespēja ...
Tas
pats mēness, tā pati saule …
Kā
mēs izmantojam šo iespēju?
Es
jau redzēju savas mājas, vēl pāris soļu …
Man
priekšā uz celiņa izskrēja zēns ar pistoli rokā …
Viņš
bezbailīgi nostājās un mērķēja manī …
Es
gribēju dzīvot …
Skatījos
puisim tieši acīs …
Viņš,
tā kā satrūkās …
Tad
pavērsa savu ieroci pret garām lidojušu taurenīti un …
izšāva
… vēl un vēl …
Taurenītis
neskarts turpināja savu lidojumu …
Mazais
saprata, ka tā vēl ir tikai rotaļu pistole … un
meta
ar to taurenītim. Netrāpīja …
Viņš
strauji pieliecās,
pagrāba
no zemes akmeni un svieda ar to …
Arī
es turpināju savu ceļu.
Saule
spīdēja tieši sejā un gandrīz nepamanīju,
ka
pie pašas mājas durvīm,
kāds
zēns bija notupies zemē un glāstīja mazu,
novārgušu
kaķēnu.
Līdzās
stāvēja viņa Draugs, tas arī apsēdās blakus,
redzami
slimajam minkam, un ar savu vaigu pieglaudās
mazajai
dzīvībiņai …
Divi
vīri un mazs kaķēns …
Arī
toreiz man acīs sariesās asaras …
/turpinājumi sekos/
2 komentāri:
Jā, cilvēki ir dažādi un lietas ir dažādas.. Piemēram, pazīstu divas krāsnis: tā pirmā- rīdziniece, mirdzoši baltos podiņos tērpusies, bet, muti atverot, spļauj melnu.., tā otra dzīvo laukos, necik taisna vairs nav, alumīnija krāsas gredzeniem aplikta, bet, iekurot to, jūties kā vasaras saulītē..
Mīlestība, vai nu ir, vai nav! Labāk, ja ir...
Paldies! Labi, ka ir krāsns un mīlestība!
Ierakstīt komentāru