Livars jankovskis "STĀSTI VISIEM"

Iespējams, var pasmaidīt …

Pēc kādas lielās izstādes – "Latvijas dievnami krāsu fotogrāfijās" atklāšanas,

kurā tika eksponēti vairāk nekā 1500 baznīcu fotogrāfijas; 

viena kundze, puķes pasniedzot, skaļi, sacīja – 

jūs nu gan esat paveikuši vienu velnišķīgu darbu …

*

Tā nu ir gadījies, ka manas dzejas lasījumi ir notikuši 

ne tikai – baznīcās, to torņos, skolās, pansionātos, pilīs, 

pilsdrupās, brīvā dabā, uz estrādes, autobusā, 

dienā un naktī, kultūras namos, bibliotēkās, ieslodzījuma vietā, 

armijas daļās,  uz kuģīša, dzīvokļos, kafejnīcās, muzejos, 

bet arī – zirgu stallī …

*

Kādas pilsētas svētkos, kur arī es tiku aicināts uzstāties, 

apmeklēju visiem apskatei atvērto dievnamu. 

Bija jau pavēla novakare un krēsloja. 

Kāda pavecāka sieviete uzkopa baznīcu, turpat, 

cik nopratu, skraidīja viņas mazbērni. 

Puikas padzirdējuši, ka gribu uzkāpt tornī, 

aši pieteicās nākt līdzi. Bet, iebildumi bija vecmammai, 

viņa ne par ko negribēja laist. 

Puikas gan šā, gan tā, līdz cienījamā kundze 

ļoti iespaidīgi un pārliecinoši pavēstīja – 

ka baznīcas tornī dzīvojot velns …

*

Pēc uzstāšanās vienā no 

psihoneiroloģiskajiem pansionātiem,

vadītāja man pasniedza puķes, uz liela māla šķīvja … 

Viņa sacīja, ka arī šķīvis man pienākoties un 
allaž būšu gaidīts viesis … 
Un vienmēr priekš manis atradīsies – 
kāda istabiņa, kur palikt …

*

Pilna skolas zāle ar jauniešiem, ir pats pusdienas laiks, 

grasos jau tikšanos beigt, kad atveras lielās durvis, nāk direktore … 

Un kāpj augšā uz skatuves, noliek man uz galdiņa zupas šķīvi, 

kartupeļus ar kotleti, kompotu un saka: 

Labu Jums apetīti, paēdiet ... un pastāstiet vēl ko interesantu … 

*

Pēc kādas dzejas programmas pie manis pienāk jauns 

puisis un teic: ka viņam esot ļoti paticies mans smokings, 

baltais krekls ar stāvo apkaklīti un tauriņš ….

*

Reiz, slavenajā „3 x 3” nometnē uzstājos naktī,

zaļā pļavā, ezera malā un dzeju lasīju no portatīvā datora,

kas bija uzlikts uz statīva.

Tik nu pasākums bija jāpārtrauc,

jo mute bija pilna un  viss datora ekrāns – 

kā nosēts ar mazām mušiņām …

*

Uzstājos kopā ar čellistu, Jānis sēž no manis pa kreisi, es pa labi.

Viņš spēlē, es pa laikam lasu pantus.

Tad, koncerta vidū paliecos uz viņa pusi un čukstus lūdzu,

lai spēlē labi ilgi, vairākus gabalus …

Viņš pamāja ar galvu un es piecēlos, lai lēnām dotos pie publikas …

Kura jautājoši skatījās – kas tagad sekos …

Sacīju, ka Jāņa spēle it tik bezgalīgi jauka,

ka arī es gribu pabūt starp laimīgajiem klausītājiem …

Tā, lēnām aizgāju līdz zāles beigām un skatītāji nemaz nepamanīju,

ka izgāju ārā … Kad atgriezos zālē, mūzikas fonā sāku runāt dzeju …

Nesteidzīgi devos līdz savai vietai, apsēdos un klusām Jānim sacīju –

tā sasodīta vēdera gripa, es biju uz tualeti aizgājis …

Tad lasīju tālāk:

Guļ vīles,

āmuri,

ēveles plauktos.

Un mazas grāmatiņas

guļ dzejas plauktos.

Te vīles,

āmurus,

ēveles paņem, tik

dzeja kur dzeja, tā – lai

guļ plauktos …

Savukārt Jānis – visu laiku centās smieklus apvaldīt …

STĀSTI VISIEM

/turpinājumi sekos/