Māte
Slavenas
leģendas apvītā novada muzejā ieradāmies agri jo agri.
Puišu
uzdevumos ietilpa iekārtot pārvietojamo izstādi par Latvijas dievnamiem,
manos – rīta tikšanās, kādā no vietējām skolām.
Pēcpusdienā – dzejas lasījums muzejā. Tā bija saplānots.
Par lielu pārsteigumu pasākuma organizētājai, mani bija izvēlējusies nelielā lauku pamatskola, viņa bija cerējusi uz lielo, netālu esošo vidusskolu, tak’ jau vairāk cilvēku mani dzirdētu … bet, nē.
manos – rīta tikšanās, kādā no vietējām skolām.
Pēcpusdienā – dzejas lasījums muzejā. Tā bija saplānots.
Par lielu pārsteigumu pasākuma organizētājai, mani bija izvēlējusies nelielā lauku pamatskola, viņa bija cerējusi uz lielo, netālu esošo vidusskolu, tak’ jau vairāk cilvēku mani dzirdētu … bet, nē.
Cienījamā
kundze arī devās man līdzi. Tā nu mēs braucām, pat nezināju ko domāt …
Skolas direktors mūs jau pagalmā gaidīja …
Viņa
tik paspēja noteikt, ka tas būšot kāds joks …
Kā
uzminējis manis dzirdēto, labi koptās skolas vadītājs,
plati
smaidīja un sacīja, ka savā mācību iestādē nekādus sludinātājus vai citādus
pesteļotājus nelaižot un nelaidīšot … Bet viņš nevarot saprast, kas esot
noticis, ka no visām trim skolām, tieši viņš esot mani izvēlējies … Savādi …
Tā
kā līdz noliktajam sākumam laika vēl bija pietiekami, saimnieks nedaudz
izrādīja nama simpātisko iekārtojumu un aicināja uz ēdnīcu ieturēt nelielas
brokastis.
Kad
jau visi bijām apsēdušies pie saviem našķiem, direktors uzsāka sarunu par to,
kāpēc
pie sevis neaicinot nevienu sludinātāju un pat mācītāju …
Viņš
izstāstīja kādu, visai neparastu gadījumu …
Jo
ilgāk es klausījos, jo man savādāk palika ap sirdi,
jutu,
ka pamazām nonāku tādā, kā baiļu varā …
Sāku
justies ar vien sliktāk, līdz izjutu aukstus drebuļus
un sākās neierasta deguna asiņošana ...
Arī
direktoru pārņēma satraukums, viņš sacīja,
ka
zālē jau esot pulcējusies visa skola un būtu laiks sākt …
bet
es nekādi nevarēju apturēt asiņošanu …
Tad
tā, tikpat pēkšņi, kā bija sākusies – beidzās …
Ar
kādu piecpadsmit minūšu nokavēšanos iegājām zālē …
Direktors
klātesošos iepazīstināja ar mani un
atvainojās
par neparedzēto nokavēšanos.
Zāle
apklusa un tagad visi pievērsās man.
Sākumā,
teicu – izstāstīšu to, kāpēc es aizkavējos …
Tieši
pirms gada, arī bija nedaudz vējaina,
bet
saulaina pavasara diena …
Man
bija nedaudz brīva laika un pa Jēkaba ielu devos uz Vecrīgas pusi …
Gāju
savās domās iegrimis un gandrīz nepamanīju,
ka
mani kāds bikli uzrunāja.
Tā
bija kāda pavecāka sieviete lakatiņu ap galvu,
ar
brillēm uz acīm un padilušos gumijniekos kājās.
Tikai
pēc laika sapratu, ka viņa man satraukti vaicāja,
kur
atrodoties konzistorija …
Es
nedaudz precizēju,
vai
viņa meklē Evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistoriju?
Jā,
to gan … Viņa gribot arhibīskapu satikt …
Es
teicu: diemžēl Jūs jau esat pagājusi tai mājai garām,
man
ir kāds mirklis brīvs un varu Jums to parādīt.
Tā
mēs divatā steigšus gājām uz konsistoriju.
Es
mēģināju uzsākt kādu sarunu un vaicāju,
vai
viņa ir pierakstījusies uz pieņemšanu pie arhibīskapa,
ja
nemaldos, viņš pašlaik neatrodas Latvijā.
Sieviete
jūtami noskuma un sacīja,
ka
neko nezinot par tādu pieņemšanu,
viņai
vajagot satikt arhibīskapu …
Izteicu
domu, varbūt kāds cits viņai var līdzēt …
Viņa
izslaucīja acis un teica, ka viņai dēliņš esot slims,
smagi
slims un neviens viņai nevarot palīdzēt …
Viņas
pieaugušais dēls esot – sajucis prātā …
Tur
neviens vairs nevarot neko padarīt …
Viņš
iesaistījās kaut kādā sektā, viņi tur visi kliedza, lēkāja …
un,
viņš vairs neko nesaprotot …
visādās
slimnīcās jau esot pabijis, bet – nekā …
Un
tagad viņa gribot satikt arhibīskapu un teikt,
lai
brīdinot visus cilvēkus,
lai
citām mātēm nav jāraud par saviem bērniem …
Lai
brīdina no visādiem nepazīstamiem sludinātājiem, ticībām …
Tā
mēs bijām nonākuši līdz Mazajai Pils ielai un konsistorija,
tik
pat kā ar roku aizsniedzama.
Teicu
– ziniet, ja nu gadījumā arhibīskapa nav,
lai
pēc palīdzības vēršas pie arhibīskapa kanclera,
vai
kāda cita … un pasniedzu viņai vizītkarti ar savu
telefona
numuru un mazu dzejolīti, par Dieva esamību.
Man
nepazīstamā māte, paņēma mazo kartiņu, paskatījās uz to,
tad
pagriezās pret redzamās baznīcas torni, pārkrustījās un teica:
Dievs
ir … Dievs ir!
Es
pasmaidīju un sacīju – ir gan!
Viņa
vēlreiz teica – Dievs ir!
Ak,
tad Jūs esat tas Jankovskis Livars … un
Jūs
stāvat manā priekšā … man sacīja,
ka
man vajadzētu Jūs uzmeklēt,
jo
Jūs jau arī ar tiem jauniešiem strādājat,
mācāt viņus … Re, un es esmu jūs sastapusi …
Tad
jau viss būs labi, tā tāda laba zīme …
Atbildēju,
ka arī lūgšu par viņu un dēlu …
Vēlāk
uzzināju, ka viņa bija sastapusi vajadzīgos cilvēkus un kādā
baznīcā
lūdza arī par šo gadījumu …
Es aizkavējos tāpēc,
ka
direktors man izstāstīja šo notikumu – par kādas sievietes dēlu no jūsu pagasta,
ka
māte braukusi pat uz Rīgu, ka gribējusi brīdināt visus cilvēkus…
Bet
es tikai, par lielu izbrīnu direktoram piebildu, ka esmu ar šo sievieti ticies
…
Jā,
tur nav nekā neparasta, ka tieši jūs mani uzaicinājāt …
Tā
tas notiek un tā tam vajadzēja notikt …
Dzīvē
nejaušību nav …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru