Tu gaidi vēju …
Neilgi
pēc iespiešanas – savu pirmo dzejas izdevumu sadedzināju …
Tādas,
visai neaprakstāmas sajūtas …
Sēdēt
pie ugunskura, kurā izplēn tevis rakstītais vārds, panti …
Sadeg
tikai papīrs, domas, izjūtas paliek …
Atcerējos
kādu, reiz sastaptu keramiķi, kas iztukšojot cepli,
neizdevušos
darbus … turpat sadauzīja …
Citi
gan – tādus noliekot gar ceļa malu un tos
varot
katrs paņemt …
Mani,
galvenokārt, neapmierināja grāmatiņas formāts un noformējums.
Biju
pilnīgā neziņā par uzrakstīto …
Bet,
panti meklēja izlaušanos …
Līdz
– kādi divi simti dzejoļi savu ceļojumu
Pasaulē
uzsāka, uzrakstīti uz plāniem dēlīšiem …
Mani
un daudzus tas iepriecināja.
Tikai
tirāža bija divi vai trīs eksemplāri …
Cilvēki
vēlējās, visādos ceļos,
šos
savdabīgos dzejas eksponātus iegādāties …
Daudzi
pantiņus pārrakstīja, arī pārfotografēja.
Citi,
vienkārši pazuda … nespēju vien iztrūkstošos atkal pārrakstīt …
Beidzās
arī baltie bērza dēlīši.
Kādu
vasaru saņēmu uzaicinājumu piedalīties
slavenajā
„3x3” nometnē Jaungulbenē.
Īpašs
lūgums – smukie pantiņi uz dēlīšiem …
Prieka
pilns, ar savu krustdēlu Artūru,
ieradāmies gleznainajā saieta vietā.
Nometnes
teritorijā, visi esošie koki ieguva pa
savam
bērza dēlītim ar mazu dzejolīti uz tā …
Nākamajā
naktī, vecajā Jaungulbenes pilī –
bija
ieplānots mans dzejas lasījums …
Iekārtojos
ēkas pirmā stāva hallē uz
augšup
vedošajām kāpnēm.
Lai
arī nakts, ļaužu sanāca daudz …
Visur
dega svecītes, smaržoja meijas …
Mana
skatuve bija – pils kāpnes …
Tik mirklis puķu
smaržā,
Un liepziedu
vējš manu
Dvēseli skar.
Stāv pasaule
balta,
Piena lāses
skauta. /Livars/
Plānoto
pāris stundu vietā …
Mēs
atvadījāmies tikai piecos no rīta …
Tik klusi, kā
Domas par pirmo
Pavasara ziedu,
kāds atvēra
Durvis uz manu
Sirdsapziņu.
Te nu es stāvu,
un nu
Tu vari mani
redzēt. /Livars/
Jau
gaišajā rīta agrumā, pie manis pienāca kāda,
kundze
un vaicāja, vai es nevēloties ar viņu,
ap
dienas vidu parunāties, arī esot dzejniece.
Norunājām
satikties tūlīt pēc pusdienām.
Romantiskajā
pils dārzā smaržoja puķes,
nelielajā
parka ezeriņā ziedēja neskaitāmas,
tik
baltās ūdensrozes …
Mēs
apsēdāmies uz koka tiltiņa, kas šķērsoja šo
skaisto
paradīzes dārzu …
Es
esmu Astrīde Ivaska – eleganti tērptā dāma sacīja.
Jā
… tā bija sastapšanās …
Mēs
daudz runājām, es daudz klausījos,
starp
baltajām ūdensrozēm spīguļoja saule
un
arī klausījās …
Tad,
ievērojamā Trimdas latviešu dzejniece,
man
uzdāvināja nelielu, uz atsevišķām lapiņām rakstītu,
savu
dzejas krājumiņu …
Kamēr
viņa rakstīja man veltījumu, es uzreiz sapratu,
ka
tas ir tas, ko es meklēju.
Ka
tieši uz atsevišķām, katram pēc savas vajadzības,
kārtojamām
lapām, es gribu izdot savas pirmās grāmatiņas …
Kad
pārbraucu mājās, ķēros pie jaunā izdevuma
„Tu
gaidi vēju” salikuma.
Tu
gaidi vēju,
lai
pie
tevis
tas trauc
un
tavus matus,
un
seju, un
lūpas
skauj.
Tu
gaidi vēju,
lai
tevi tas spārnos
kā
ērgli ceļ
un
koki šalcot aplaudē
tev.
Tu
gaidi vēju,
bet
kāds gaida tevi –
tevi,
lai
vēja vārdā sauktu. /Livars/
Ar
trīsdesmit pieciem, izvēlētajiem un
atsevišķi
izdrukātajiem pantiem, ierados pie kādas
man,
no agras jaunības zināmas,
augsti
profesionālas redaktores.
Viņa
lapiņas ar pantiem izplāja virtuvē uz grīdas,
paņēma
zīmuli, ilgi lasīja, neko tā arī nelabojusi,
teica,
ka nav - ko pielikt un nav ko atņemt …
Tas
esot gatavs darbs …
Tā
manā dzejas pasaulē milzīgu lomu nospēlēja
Dzejniece
Astrīde Ivaska un vairāku manu grāmatu
redaktore
– Astrīda Iltnere.
Astrīde
un Astrīda.
Kā
lāse
vien
pa
lāsei,
tā
mirklis
seko
mirklim,
līdz
pēkšņi
esi
–
apskaidrots.
/Livars/
Tur,
Jaungulbenē,
Jaungulbenes
pils priekšā,
arī izrādījās,
ka uz
Mūžu
atsveicinājos no izcilās
Latviešu
aktrises -
Antras Liedskalniņas* …
Viņas
dēls Harijs, jaunībā darbojās
pie
manis studijā „Dialogs”.
Bet,
tas jau ir cits stāsts …* Antra Liedskalniņa - dzimusi Jaungulbenes pagastā
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru