L i v a r s . . . : Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"

Vēlais Viesis …

Kopš manas smagās sporta traumas bija pagājuši tikai daži mēneši,

vēl biju patstāvīgi nevarīgs un nedrošs, daudz laika pavadīju tikai guļus ..

Pie tāda, kādā vēlā oktobra novakarē ieradās jauns, man

nezināms puisis …

Viņš mācoties mūsu tehnikumā un esot no laukiem.

Vai es varot palīdzēt viņam atrast Dzīvē sevi un savu vietu …

Raitim bija piecpadsmit gadu,

no lielas ģimenes un radināts pie visiem lauku darbiem.

Viņš atstāja godīga un labi audzināta cilvēka iespaidu.

Teicu, ka varu mēģināt, jo zinu kādu, viņa vienaudzi no

Aleksandra Čaka „Mūžības Skartajiem” …

Pirmo Latviešu Strēlnieku – Jēkabu Timmu,

kas pie Krasovsku mājām

1915. gada oktobrī tika nošauts …

Vēlais viesis domāts pirmais kritušais strēlnieks

Jēkabs Voldemārs Timma no Biķerniekiem.

Timma kā brīvprātīgais iestājās
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku

bataljona 2. rotā, kur 1915. gada. 25. oktobra

kaujā pie Krasovsku mājām krita.
(1896-1915) /A. Čaks/

- Tev, Raiti ir tikpat gadu, kā viņam …

Vai nevēlies paturpināt šī zēna

Dzīvi?

Mēs ar Tevi varētu iestudēt šo neaizmirstamo

Čaka poēmu par Vēlā viesa atgriešanos?

Atkal ir rudens, jau 1985. gads … un mēs abi gribam celties …

Arī - Jēkabs …

Puisis teica – Jā!

Un brīnums varēja sākties, lai vēl šodien turpinātos …

Es uz darbu vēl negāju,

Raitis vai katru pēcpusdienu brauca pie

manis uz mēģinājumiem.

Lēnām cēlās viņš, lēnām es …

Raitis strādāja ar zemniecisku neatlaidību un godīgumu …

Lai arī – nekad agrāk, tik tieši ar teātri nebija sastapies,

viņa uzņēmība, pacietība un apzinīgums darīja savu …

Es jau varēju visu dienu pavadīt pats uz savām kājām,

viņš ar savām rokām jau turēja debesis …

Tā pagāja rudens, pagāja ziema, atnāca visu,

tik ilgi gaidītais pavasaris …

Raitim panākumi bija tik spoži, ka es pieteicu viņu

Republikas daiļlasītāju konkursam,

kur viņš ieguva visas žūrijas atzinību un

pirmo godalgoto vietu Latvijā.

Tas jau bija sasniegums, bet sapratu,

ka viņš spēj daudz, daudz vairāk …

Un ne jau tikai, kā aktieris …

Mēs jau vairāk kārt bijām rādījuši šo, stundu garo monoizrādi.

Kādu dienu Raitim teicu,

ka šis darbs būs jārunā kādās mājās, kā – istabas teātris.

Arī šeit, mana aktiera izcilā spēle visus aizkustināja līdz asarām …

Kad skaņu operators, es un Raitis izgājām uz ielas bija jau tumšs …

Tikai reibinoši smaržoja ceriņi un kastaņos dega baltas sveces …

Es atkal biju laimīgs un biju gatavs lidot …

Tikai … kaut kas, mūs visus trīs vēl turēja pie zemes …

Tad man blakus pienāca Raitis un sacīja:

- Livar, es centos būt godīgs un izpildīt visu,

ko no manis prasīji …

Tev nezinot, aizgāju uz Brāļu kapiem un atradu

Jēkaba piemiņas vietu …

Tad, kā Čaka tēls – cēlos augšup, devos pāri jaunajai Stirnu ielai,

pa Biķernieka ielu, lai satiktu savu ģimeni …
Tik Timmu mājas nav vairs saglabājušās ...

Zini, Livar, bet ir dzīva Jēkaba Timmas māsa …

Es, vai Jēkabs … viņu atradām un satikām …

Tev to neteicu, gribēju nospēlēt šo istabas izrādi,

lai uzzinātu, vai es to varu …

Jo Austra Timma - mūs ielūdza pie sevis …

Un poēmu „Vēlā viesa atgriešanos” mums

šonedēļ jārāda viņas dzīvoklī …

Jā, baltās un romantiskās kastaņu sveces dega tik ļoti spoži …

Nekad neaizmirsīšu šo vakaru un turpmāko …

Kad ieradāmies Austras Timmas-Ķikutes Šarlotes ielas dzīvoklī,

tur jau bija sapulcējušies radi un draugi.

Telpu rotāja grezni klāts galds un smaržoja kafija …

Sirmajai kundzei tad jau bija 85 gadi un viņa

Raiti uzņēma, kā savu mīļo, pārnākušo brālīti …

Pēc izrādes, ar asarām acīs,

Jēkaba māsa rādīja

Aleksandra Čaka rokrakstus un

teksta uzmetumus poēmai par Vēlo viesi …

Tad viņa pieveda mūs pie savas istabas loga,

pa kuru varēja redzēt Dailes teātri un lielu plakātu –

Aleksandrs Čaks „Mūžības Skartie” …

- Es biju uz šo izrādi, sacīja Austras kundze, bet poēmas par

manu brālīti tajā nebija …
Mani pārņēma neizsakāmas skumjas …
Un tad … atnācāt jūs …

[..] Nebaidieties, jūsu brālis esmu,
Nācis šurp es tikai sērst uz mirkli,
Aplūkot, kā dzīvojat jūs Timmās,
Noglaust atkal visas senās lietas,
Kuras aizmirst nespēju pat kapā.
Palieciet, nav bijis velts mans straujums,
Savas asinis vēl visur jūtu.

Turiet cieši mūžam manu nāvi:
Gaisā jaušu atkal skarbu dvingu.
Un, kad briesmas kāpsies mūsu sētā,
Mani pieminiet jūs, vienmēr būšu
Es kā gaišums kvēls virs Timmu vārtiem,
Sargs, kas zin tik jūs un tēvu zemi,
Un nekas jūs nenomāks līdz galam. –
Teicis pazūd. Tikai svece galdā
Stiprāk raustīties sāk: abas durvis
Vaļā stāv uz priekšnamu un sētu.
Vēji iekšā sitas platiem spārniem,
Gainot ārā vieglo trūdu smaržu.

Bet virs ielas plīv tāpat kā agrāk
Dīvains spožums, taustīdamies mājup. /A. Čaks/