Ņūdžersija
…
Mana
otrā un pati lielākā dzejas lasījumu un izstāžu tūre pa
Amerikas
Savienotajām Valstīm tuvojās noslēgumam.
Vēl
tikai - tikšanās Ņūdžersijas štata Latviešu draudzē un tad
Dažas
dienas Ņujorkā.
Visblīvāk
apdzīvoto Amerikas štatu bija pārņēmis lietus.
Atlantijas
Okeāna Apvārsnis - nesaskatāms …
Tikai
Debesis vai ūdens netveramais plašums …
Likās,
ka klausītājus būs izbiedējis
ne
visai saulainais laiks un
neomulīgais
dzestrums.
Tomēr
pie jaukā saietu nama viena pēc otras piestāja,
cita
par citu skaistākas automašīnas …
Sākām
nedaudz vēlāk,
toties
lielā zāle bija ļaužu piepildīta.
Arī
manas
Jūras
krastā
Zvejnieki
atstāj
Pēdas.
Arī
Es
gribu tikt tai
Laivā,
kas pārceļ
Otrā
Krastā.
Pants
sekoja pantam, stāsts stāstam …
Un
fonā apziņa, ka šī ir pēdējā uzstāšanās vieta
Okeāna
otrajā krastā …
Tad
– atkal vecā, tik ierastā – Eiropa …
Brīvība
ir tikai –
Sapnis...
Mīlestība
ir tikai –
Mirklis...
starp
Īstenību
un sapni! …
Tas
arī viss …
Paldies,
aplausi un puķes …
Stāvēju
starp savējiem un šķita,
ka
es raudu …
Mājas?
Kur
ir mūsu Mājas?...
Kur
man kā
Vējam
Liepās
būt.
Kur
man kā
Putnam
Dziesmās
būt.
Kur
man kā
Bitei
Ziedā
būt.
Kur
man par klusu
Saules
lēktu būt.
Tad
- no zāles pašām beigām nāca kāds vīrs …
Es
redzēju tā sirmos matus, cēlo stāju un
labsirdīgo
smaidu sejā …
- Es
uz šo tikšanos braucu vairāk nekā divi simti jūdzes …
Es speciāli ierados šeit,
lai māksliniekam
uzdāvinātu …
Savu – foto …
Zālē
esošie, cits ar citu saskatījās un sāka
visai skaļi smieties un aplaudēt!
Viņš
paspieda man roku un pasniedzas nelielu fotogrāfiju …
Es
to paņēmu un parādīju visai zālei …
Attēlā
bija Brīvības piemineklis un cilvēks …
Tas
bija viņš …
Es
apskāvu vīru un pateicos par šo mirkli …
Mirkli,
kur es pirms gada,
Rīgā
uzrunāju kādu tūristu,
kas
ziemas aukstumā, ar lielu fotoaparātu rokās,
centās
iemūžināt mūsu, tik svēto vietu –
Brīvības
pieminekli ...
Vēl
šodien atceros, viņa lielo sidraba Nameju pirkstā …
- Ziniet,
es esmu visas Latvijas baznīcas nofotografējis
nobildēšu arī Jūs, uz pieminekļa fona …
Man
nezināmais cilvēks mirkli sastomījās …
Tad
es iedevu viņam savu vizītkarti, un viņš man –
uzticēja
savu dārgo fotoaparātu …
Jā,
attēls bija iznācis lielisks …
Tā
viņš tur stāvēja, kā baznīca pie –
Brīvības
pieminekļa …
Tad,
šo mirkli pāršalca zāles tik siltie, mūsu
Tautiešu
aplausi …
Kā
Māte
Jūras
krastā
Stāv
Baznīca
un
Gaida
savus
Bērnus
Pārnākam.
Kā
Baznīca
Jūras
krastā
Stāv
Māte
un klusi
Dievu
Lūdz.
2 komentāri:
Gaidu vēl jaukus stāstus par Ameriku un citām vietām,
Paldies, ka dalījies ar mums savā skaistajā dzīves stāstā!
Paldies! Centīšos!
Ierakstīt komentāru