Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

84. turpinājums

* * *

Kolēģei nebija tieši kontakti ar iebraukušajiem vāciešiem, jo viņi brauca pie tehnikuma mašīnbūvētājiem. Izdevīgā brīdī iepazīstināju Ievu ar simpātisku vācu kolēģi. Tā kā Ieva pārvalda vācu valodu, tad kontaktu nodibināšana neradīja problēmas un viņa daudz gadus draudzējās ar Georgu un Christeli. 2007. gada nogalē zvana mans draugs Ernsts un lūdz man Ievas telefonu, jo Georgs nevarot sazināties ar viņu. No kolēģiem uzzinu, ka Ieva mainījusi dzīves vietu un neviena viņas draudzene nezin jauno adresi. Arī telefona numurs nav zināms. Cenšos sameklēt viņas kādreizējos draugus, bet velti. Kad satieku, viņa jau esot atjaunojusi kontaktus ar Christeli. Bet viņas mobilā telefona numurs visu laiku ir nemainīgs. Vienu rudeni tehnikuma delegācijā braucu kopā ar citu kolēģi. Viņa, kā partijas biedre, pildīja vadītāja pienākumus. Tā bija obligāta prasība, ka grupas vadītājam jābūt partijas biedram. Braucienā viesojāmies Inženieru skolas partijas sekretāra Lanča dzīvoklī. Tā kā kolēģe gribēja draudzēties ar kādu no vāciešiem, es šo priekšlikumu piedāvāju Lotāram Lančam, un viņš to ar prieku  pieņēma. Pienāca pavasaris, kad saņemu no Lanča vēstuli. Kādēļ nav nekādas ziņas no Frau grupas vadītājas? Izrādās, ka viņa pārdomājusi. Pēc manas saprašanas, viņas partijas biedrenes pārliecība neļauj uzaicināt viesi no rietumiem, kaut vai no mūsu lēģera, kaut vai vācu komunistu. 

Jutos vainīgs un uzaicināju Lanču ar sievu Gudrunu pie sevis. Tā man radās divi draugi: Ernsts un Lotārs. Ernsts Lotāru kā komunistu nevarēja ciest. Ar direktoru un citu kolēģi VDR likvidēšanās laikā bijām Baucenā, lai noslēgtu jaunu līgumu. Apciemoju arī Lančus. Gudruna vienās asarās. Lotārs saprot, ka šajā skolā viņam darbs nebūs. Vajadzēšot braukt pie radinieka, kurš dzīvo Vācijas galējos rietumos. Lotārs jaunības gados esot strādājis par virpotāju. Varbūt tur viņš varēs dabūt darbu. Atvadījāmies. Vēlāk rakstīju vēstuli uz viņa Baucenas adresi, bet atbildes nekādas. Aizrakstīju viņa mātei, kura dzīvo Dobelnes pilsētā. Atbildi tā arī nesaņēmu. Kā saka, visi gali ūdenī.

* * *

Hruščova laikā varas vīru nosliece uz kaitnieku apkarošanu bija kļuvusi maigāka, bet regulārās svētku diennakts dežūras darba vietās bija obligātas. Ja nu kāds diversants vai tautas ienaidnieks aizdedzina skolu, vai izdara kādu citu skādi, tad kas par to atbildēs? Jāatbild būs dežurantam. Ejot uz 8 stundas ilgo dežūru, katrs paņēma sev līdz kādu grāmatu, reizēm pat nelielu segu, ja naktī kļūst vēsi. Visiecienītākās bija nakts dežūras, jo lielāko dežūras laiku varēja labi pagulēt uz kopā sabīdītajiem krēsliem, vai pat dīvāna, un tad brīvo dienu nevajadzēja izniekot ar gulēšanu pārnākot mājās. Vienīgi pāris reizes naktī zvanīja telefons, lai atbildētu kādam lielākam priekšniekam, ka esmu joprojām modrs un manā apsargājamā objektā viss ir kārtībā.

Spiegu mānija ļoti uzskatāmi parādījās izdotajā ceļu kartēs un pilsētu plānos. Vai nu kāda pilsēta tika iezīmēta gluži citā vietā, vai vispār nebija parādīta kāda pilsēta vai apdzīvota vieta vai bija pazudusi upe. Viss tika darīts, lai ļaunais diversants nevarētu nokļūt paredzētajā vietā. Bet par tādu diversantu un spiegu rīkošanos nekas netika dzirdēts. Un ja ārzemju izlūkošanas zemes pavadonis varēja nofotografēt pat futbola bumbu, nerunājot par pilsētu ielām un maziem ciematiem un atsevišķām ēkām. No tā vien varēja secināt, kādi gudrinieki atradās varas augšējos stāvos. Ja arī spiegi ieradās, tad šādas kartes viņiem nebija vajadzīgas. Toties tās apgrūtināja vietējo, tas ir PSRS pilsoņu, pārvietošanos. Pat orientēšanās sacensību kartēs ziemeļu virziens bija jārāda ar vismaz 3 grādu nobīdi un tur nedrīkstēja būt nekādi māju, upju u.t.t. nosaukumi.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/