L E S T E N E

LATVIJA

Līdz Lestenei 9, 5 km ...

Saulaina, asa un nepatīkama vēja diena ...

piesaulītē - tomēr kūst sniegs ...

Re, tālumā uz ceļa izspriņģo divi meža zvēri ...

Ir 16. marts ... ceļš pilns ar 

Latviešu leģionāru atceres pasākuma 

dalībniekiem ...

Pēc atceres dievkalpojuma varam aplūkot, ne tikai kara
postīto Lestenes baznīcu ...
padomju varas gados te viss tika izdemolēts, izlaupīts ...
Vēl 1990. gados baznīcā darbojās graudu kalts ...
Pats savām acīm redzēju un to arī iemūžināju filmā ...

Pie baznīcas bija vairākas apbedījuma vietas ... pār kurām
braukāja smagās mašīnas ... pievedot un aizvedot graudus ...

Kaut kas no aizgājušo laiku 
lauku sētas romantiskās idilles ...
Tagad ... - visnotaļ liela postaža ...
kā daudzviet Latvijā ... 
bezcerības un pamestības sajūta ...
trūkums manāms ik uz soļa ...

briesmīgā un disonējošā padomju arhitektūra ...

daži atrastie un atgūtie baznīcas interjera elementi ...

/turpinājums sekos/

... tik daudz kas mūsu Dzīvē notiek

pārsteidzoši un likumsakarīgi ...

kad atrados Lestenē - negaidīti saņēmu šādu īsziņu:

Aizgāju karā no 

Zilo ezeru zemes.

Brīvprātīgi, bet ne no brīva prāta.

Man bija divdesmit vasaras, rudzu krāsā mati,

acis - naksnīgā ezera tonī un rokas,

kas alka apskaut.

Nu, svešā zemē uz maniem kauliem ir uzceltas mājas ...

Cilvēki staigā un klaudzina durvis.

Neļauj mierīgi dusēt.

Nav man bijis savu māju, 

nav bijis suņa, sievas nav bijis,

bērnu un mazbērnu ...

Kazimirs Zahars.

/Elita Ratinika/