Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

81. turpinājums

* * *

Mācību gads tehnikumā sākās tāpat kā RPI. Septembra mēnesis nebija mācībām, bet gan kolhoza kartupeļiem un pēdējam sienam. Turpmākajos gados sūtīja strādāt arī atvaļinājuma laikā, atvaļinājuma dienas atliekot uz nākamajiem gadiem. Atmiņā iespiedušies vairāki talku braucieni. Viens no pirmajiem braucieniem uz Aronu, studentu celtnieku vienībā. Zēni palīdzēja celt šķūni vai kūti, bet man gandrīz vai katru otro dienu vajadzēja braukt uz Madonu, atskaitīties par darbu un pieprasīt trūkstošos materiālus

Nejauši Madonā satiku paziņu no Kalnu tūriādes brauciena, Lazdonas pamatskolas fizkultūras skolotāju Zēmani. Viņš piedāvāja man galvenā tiesneša amatu Latvijas ceļu darbinieku salidojumā, kas notikšot parīt, sestdienā. Galvenais vīrs, kura iniciatīvas dēļ notika šie salidojumi, bija Vilnis Andrejsons, toreiz pārvaldes priekšnieka vietnieks, bet tagad pensionārs, kura perfektos kritiskos rakstiņus šad tad varam izlasīt avīzēs. Salidojuma sacensības gan novadīju, bet vairs citreiz neļāvos šādā veidā pierunāties, kad nav vairs laika iepazīties ar organizatorisko pusi.

Visnepatīkamākais bija brauciens ar studentu lauksaimniecības vienību uz Kaukāza pilsētiņu Nartkalu, strādāt konservu rūpnīcā. Atsacīties nebija iespējams. Man vajadzēja nomainīt Aldi Vītolu, pēc viņa mēneša darba. Konservu rūpnīcai katastrofāli trūka strādnieku, tādēļ no Rīgas lidoja simtiem dažādu augstskolu studenti un arī pilngadīgie tehnikumu audzēkņi. Toties vietējie jaunekļi bija apgādājušies ar dažādām „spravkām” par veselības stāvokli, vai par „it kā” strādāšanu kādā kantorī vai kolhozā. Par kaukāziešu meitenēm nevarēja būt ne runas, jo viņām nebija jāstrādā publiskā vidē.

Tuvojoties konservu fabrikai, mans deguns bija ļoti neapmierināts par tur pūstošo augļu nepatīkami pretīgo smārdu. Man tas asociējās ar kaut ko līdzīgu koncentrācijas nometnei. Smaka un mušu miljoni. Drūmie sadzīves apstākļi, it sevišķi meitenēm. Kaut gan viņu istabiņa atradās otrajā stāvā, tomēr pa logu līda ne tikai mušas, bet arī vietējie brašie jaunekļi, kuri uzbāzīgā veidā piestāja meitenēm.

Ierodoties Nartkalā sameklēju apvienotās studentu vienības komandieri. Tā kā paredzēts arī atalgojums, tad viņš man teica: „Piešķiršu daktera atalgojumu.” Tā nu es staigāju pa teritoriju vērodams kā veicas ar kabaču vai tomātu konservu burku pildīšanu un mēģinot atrisināt radušās problēmas. Lai darbam būtu lielāka pacilātība atbrauca arī aktieri Neimanis, Šoriņš un vairākas glītas aktrises. Ar Neimani pat nedaudz sadraudzējos. Kopā ar savu meitu, ķīmijas nodaļas audzēkni, atbrauca piestrādāt Milvijas kolēģe, skolotāja Strupka. Viņa veica lielāku darba apjomu kā viņas meita ar 3 draudzenēm kopā. Pamazām pieradām pie apstākļiem. Nebūtu tikai tie vietējie čaļi. Gar mūsu dzīvojamās ēkas otro stāva ārpusi novietotas apkures ūdensvada caurules. Tās labi noizolētas, resnas. Izveidojies labs pastaigas celiņš. Vietējie džigiti izmantoja šo taciņu, lai pa logu iekāptu meiteņu istabā. Gandrīz nebija tādi spēki, kas varētu viņus izmest laukā.

 Kādā istabiņā uz grīdas izklātiem matračiem gulēja 8 meitenes. Reiz pusdienas pārtraukumā izdzirdu skaļas vaimanas. Viena meitene izmisusi staigā pa telpu, plēš sev matus un vaimanā: „Es to vairs nevaru izturēt! Zog acis no pieres!” Izrādās, viņas draudzenei nozagtas džinsu bikses. Tad tās bija grūti dabūjamas. Izmeklējāmies pa blakus istabām. Varbūt kaut kur noslēptas. Viss veltīgi. Domājām, ka džinsi iepatikušies kādam vietējam puisim priekš savas vietējās draudzenes. 

Rudenī atsākot mācības, izmisusī meitene, apzagtās meitenes trūcīgā draudzene atnāca uz skolu, greznojusies pazudušajās biksēs. Neticami! Viņas histērija bija ļoti dabīga.

Pēc divu nedēļu darba mūs aizveda uz Čegemas ieleju. Pastaigājāmies Elbrusa pakājē. Pilnām krūtīm elpojām spirdzinošo kalnu gaisu. Vakarā atgriežoties fabrikā, gaiss atkal bija kļuvis smirdīgs.

Atstrādājuši savu laiku lidojām mājup. Vienlaicīgi kādi 100 vai vairāk cilvēki. Biļete viena, bet tā apmaksāta lielākam cilvēku skaitam, nekā mājās braucēju skaits. Tā kā no Minvodu lidostas uz Maskavu vietējiem bija gandrīz neiespējami nopirkt biļeti, tad lidot gribētājus par biļetes cenu ierakstīja grupas sarakstā, bet naudu kabatā. Te parādījās pirmie PSRS likvidēšanas pasākumi.     

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/