VISU ZEMJU PROLETĀRIEŠI SAVIENOJIETIES

PADOMJU LATVIJAS SIEVIETE

1983.G. JANVĀRIS

Nr. 1 (365)

SABIEDRISKI POLITISKS UN LITERĀRI

MĀKSLINIECISKS ILUSTRĒTS ŽURNĀLS

IZNĀK KOPŠ 1952.G. REIZI MĒNESĪ

Ak, šī jaunatne ...

Nevienam nav noslēpums, ka savstarpējo attiecību kultūra bieži vien tiek aizmirsta un ignorēta.

Sabiedriskās vietās, kur cilvēki cits citu personiski nepazīst, daudzi izturas nesavaldīgi aizvainojoši, pat rupji. Pieaugušo neiecietība, netaktiskums bez kāda apdoma tiek vērsta pret bērniem, pusaudžiem jauniešiem.

... Pašapkalpošanās  veikala kasiere kontroliere nelaiž trešās klases skolnieci iepirkties, apgalvodama, ka bērni veikalā zogot. Maza skolniece steidzas uz vaļējām trolejbusa priekšējām durvīm, bet ... vadītāja nospiež pogu, un durvis meitenes priekšā aizveras. Autobusā vairāki pasažieri neizmeklētiem vārdiem nikni strostē zēnu, kurš tikko vēl sēdējis. Bet tai pašā laikā ejas vidū, pūlēdamās nepakrist, „žonglē” mūzikas skolas audzēkne – vienā rokā soma, otra saudzīgi tur vijoli, un neviens pieaugušais neattopas viņai palīdzēt. Puisis uz ielas noskūpsta meiteni (protams, nevajadzēja!), un padzīvojusi sieviete ņemas abus jauniešus sunīt tādiem vārdiem, ka garāmgājējiem ausis svilst ...

Sabiedrībā aizvien vēl daudznozīmīgi nicīgā intonācijā skan frāze:”Ak, šī jaunatne ...”

Pieaugušie, kas vēršas pret trūkumiem jauniešu stājā un uzvedībā, laikam taču domā labu darām – audzinām. Varbūt pat nepamana, ka viņu vārdi nesasniedz mērķi. Ja arī nojauš – nesaprot, kādēļ, un izskaidro vienkāršoti: sak, jaunie kļuvuši nejūtīgāki.

   Kāpēc mēs, tiecoties pēc pusaudžu un jauniešu cieņas, nevarētu izturēties ar pienācīgu pašcieņu (ne bravūru vai neslēptu pārākuma apziņu) un cieņu pret mūsu jauno paaudzi? Lai lasītāji mani nepārprot: es nekādā ziņā neaizstāvu nedz fiziski veselu bērnu, pusaudžu, jauniešu sēdēt kāri transporta līdzekļos, nedz arī kādus citus viņu sabiedrisko normu pārkāpumus. Bet gan uzskatu, ka mūsu, pieaugušo, pašreizējās audzināšanas metodes (ja par tādām tās vispār var nosaukt) sabiedriskās vietās ir ļoti nesmalkjūtīgas un pedagoģiski nepareizas, tāpēc arī vēlamos rezultātus nedod. Kāpēc nevarētu transportlīdzeklī, piemēram, klusi, taktiski pajautāt: „Puisīt, vai tu slikti jūties, ka nepiecelies  lai varētu apsēsties sieviete, kas stāv tev līdzās?” „Meitenīt, tu varbūt nepamanīji – iekāpa pieaugušie!” un tamlīdzīgi. Esmu pārliecināta, ka vismaz daļa skolēnu, vairākkārt taktiski pamudināti, iemācītos vērīgākām acīm paraudzīties sev apkārt. Un, ja pieaugušie par piedāvāto vietu vēl neaizmirstu pasacīt paldies, arī tas stimulētu.

   Bieži gadās arī, ka tais pašos satiksmes līdzekļos pieaugušie izlādējas, kodīgi iesakot cits citam braukt ar taksometru vai soļot kājām, savus „padomus” papildinot ar aizvainojošiem apzīmējumiem, pat rupjībām. Protams, nelikdamies ne zinis, ka visu to redz. Dzird bērni, jaunieši. Bet gados jauno pasažieru apziņā tieši šādas scēnas var stiprināt visai loģisku domu, ja pieaugušie paši neprot pieklājīgi uzvesties, neciena cits citu – kālab mums izrādīt viņiem cieņu? (Atcerēsimies, ka jaunieši savā uztverē un domāšanā ir maksimālisti un tāpēc spēj nejaušas epizodes vispārināt.) Un tādēļ: pirms ļaujam vaļu saviem nekoptajiem nerviem (Imanta Ziedoņa terminoloģija), saņemsim sevi rokās un mirki apdomāsimies! Lai neiznāk kā tautas parunā par tā zara zāģēšanu, uz kura sēžam. Jo – lai kāds mums katram raksturs, temperaments, garastāvoklis – mums taču nav vienalga, kāda aug un izaugs mūsu jaunā maiņa. Tāpēc ir vērts apvaldīt acumirklīgas emocijas, būt iejūtīgiem un gudriem attieksmēs ar bērniem, pusaudžiem, jauniešiem, neaizmirst, ka iedarbīgākais audzinošais spēks ir personiskais paraugs.

/Biruta/

citas

LAIKMETA LIECĪBAS EMUĀRĀ