Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

80. turpinājums

* * *

Tehnikumā vajadzēja mācīt tos pašus priekšmetus, ko institūtā, tikai samazinātā apjomā un ar mazāku aprēķinu daļu.

Ieradies tehnikumā devos pie direktora Eglīša. Viņš mani pieņēma ļoti laipni, teikdams, ka ļoti vajadzīgi cilvēki ar pasniedzēja pieredzi augstskolā. Tā sāku strādāt un turpinu to vēl joprojām. Pirmajos darba mēnešos iztēlojos sevi tālajos manas skološanās gados, tādēļ viegli atšifrēju visus zēnu sadomātos stiķus un niķus. Parasti ar skolnieku grupām ātri panācu savstarpēju sapratni. Salīdzinot ar mūsdienām, kad zināšanu pārbaude praktiski notiek tikai kontroles darbu veidā, tad ļoti daudz laika tika veltīts individuālai zināšanu pārbaudei. Nodarbības izvedu dienas nodaļas un vakara nodaļas grupām. Vakaros mācījās pieauguši cilvēki, strādājoši specialitātē, kurā viņi gribēja padziļināt teorētiskās zināšanas, jo, lai pakāptos pa karjeras kāpnēm, viņiem bija nepieciešams vidējās izglītības diploms. Tad gan nelietoja apkaunojošo vārdu ”karjera”, jo tas padomju laikos nozīmēja kaut ko ļoti negatīvu. Vakarnieki man daudz palīdzēja laboratorijas iekārtošanā. Sāku ar mašīnu uzskatāmības paaugstināšanu. Visu mašīnu vāku, lūku un durvju vietā uzliku organiskā stikla vākus, lūkas un durvis. Viņi savās rūpnīcās sagādāja vajadzīgā lieluma stiklus. Rezultātā mašīnai strādājot varēja daudzmaz redzēt, kas notiek mašīnas ātrumu un padeves kārbās un citos mehānismos. Viņi arī sagādāja dažādus griezējinstrumentus – kā urbjus, frēzes un citus. Tos izmantoju uzskates līdzekļiem, nodarbojoties ar dieniniekiem. Bērziņu Jāņa vadītajā fotolaboratorijā pasūtīju dažādu iekārtu un instrumentu diapozitīvus, kurus bieži izmantoju nodarbībās. Tagad man liekas, ka tolaik puiši (un arī meitenes) mācījās daudz nopietnāk kā tagad. Pašlaik tāda sajūta, ka zēni sev iekaluši: „Brīvību esam atguvuši un ko gan citu vēl vajag!”'

Saņemot mašīnu laboratoriju savā pārziņā, manā pakļautībā skaitījās arī laborants. Viņš gan darbojās kādā citā telpā, kur veica kādus citus darbus, un arī aldziņa laborantam maziņa, tad ko gan no viņa var prasīt. Pagāja vairāki gadi, kamēr atļāva laborantam strādāt tikai laboratorijā. Vispirms par laborantu bija čalis, kas neko nedarīja, bet ja kādu darbu veica, tad tas bija jāpārtaisa. Pēc tam par laborantu dabūju Vakara nodaļas beidzēju, kurš strādāja Vefā. Ja vajadzēja kādu detaļu, tad piezvanīju, viņš Vefā uztaisīja un pēc pāris dienām atnesa. Šis jau labāks variants, bet bija tukšums, ja kaut ko vajadzēja sameistarot pie mums uz vietas.

Šajā laikā mūsu nodaļu beidza grupa, kurā turpat puse bija izcilnieki. Viens no viņiem bija Leonīds. Reiz nejauši satiekamies ar viņu Dailes teātrī. Viņam pašlaik neesot darba. Piedāvāju darbu laboratorijā. Viņš piekrita, teikdams, ka tikai uz neilgu laiku. Šis neilgais laiks izstiepās gandrīz 10 gadu garumā.

Leonīds bija ar zelta rokām. Pateicoties viņam laboratorija ieguva estētisku noformējumu. Viņš man palīdzēja arī izstrādāt laboratorijas darbu aprakstus. Brīvajā laikā viņš taisīja dažādas lietas sev un arī paziņām. Leonīds dzīvoja Stučkas ielā, caurstaigājamā istabiņā. Pārējie dzīvokļa īrnieki centās viņam sagandēt dzīvi, novedot līdz dziļam stresam. Tādēļ kādu laiku viņš ārstējās Sarkandaugavā. Tik un tā, Leonīdam vajadzēja tiesāties, par tiesībām dzīvot normālos apstākļos. Rezultātā viņš dabūja vienistabas dzīvoklīti, pretī 6. vidusskolai. Dzīve nokārtojās, bet tā laika direktors gribēja no viņa saņemt maksu, par savu darbu darīšanu laboratorijā. Radās konflikts un viņu izmeta no tehnikuma. Tad sāka strādāt kādā firmā. Apmēram pēc gada viņš man palūdza no vācu valodas pārtulkot kādas iekārtas instrukciju, ko arī izdarīju, par to pat saņemdams samaksu. Tad viņa pēdas nozuda. Daži sacīja, ka viņam uzdevuši nervi un atkal esot Sarkandaugavā.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/