Elita Ratinika

Reiz laika vismazākajā mirklī sāka dzīvot maza meitenīte.

Krustēvs Sals viņai deva vārdiņu Sniegpārsliņa.

Dāvanā meitenīte dabūja mežģīņu bruncīšus, rotātus kristāliņiem. 

Gluži, kā balerīnas pačka, meitenītes graciozo stāvu ieskāva baltais kuplums.

Pēc katras piruetes tērpa raksti mainījās, un visas ziemas garumā, tie nekad neatkārtojās.

Meitene dejoja, dejoja, līdz baltie, gaisīgie prieki bija galā.

Sniegpārsliņas dzīvē ienāca smagnējais Atkusnis.

Nekāda virpuļošana vairs nesanāca, Pārsliņa bija kļuvisi smaga, 

viņas tērpam nobira vizuļi un tā krokās sagūla pelēka migliņa.

Sniegpārsliņas sirsniņā vēl kavējās spožie laiki,

bet Atkusnis viņu jau bija pārvērtis par smagu Ūdenspili.

Līdz vasarai šis pāris turējās kopā,

bet tad Ūdenspilīte ieraudzīja miljons varavīksnes krāsās mirdzošas Pilītes.

Ak, tās bija tur, augstu gaisā, tik skaistas un laimīgas!

Jābeidz raudāt un jātiek jauko meiteņu bariņā. 

Lēmums deva vieglumu un Pilienīte spēja uzkāpt pa Saulesstaru,

tur, augšā, visu vasaru, krāsainus brunčus plivinot,

jautrojās kopā ar dzīvespriecīgajām Pilītēm. Līdz Pilienīte satika Vēju.

Īsts sapnis viņš bija. Ātrs un mainīgs, stiprs un pārliecināts, glāstošs un ass.

Interesanti ar viņu bija. Skraidīja Pilienīte savam Vējam līdzi.

Novazājās krāsainie bruncīši, sirsniņa sagura garajos ceļos.

Tikai Vējš nepagura, viņš turpināja draiskoties ar krāsainajām rudens lapām.

Šīs meitenes bija čaukstīgas un pļāpīgas, pavieglas un skrejošas.

Lai Pilienīte iet pie mūžīgi raudošā Lietus!

Par čīkstuli kļuvusī Pilienīte, tīri labi iederējās asaru plūdos,

līdz pēkšņi viņa sajuta kaut ko pazīstamu.

Gads bija apkārt un krustēvs Sals atkal nāca ciemos.

Izraudājusi savu drūmumu, Pilienīte šūpojās kailajā zarā.

Tīra un dzidra tā gaidīja Sala elpu, tik ļoti viņa ilgojās pēc gaisīgajiem virpuļsvārkiem.

Un Sals saņēmies pūta.

Vēl brīdi Pilienīte, zariņam pieplakusi, izskatījās kā mazs pūpolītis, 

bet tad Leduspilīte krita.

Un iekrita sniegā.

Mīļi saltā, mīksti baltā.

Sniegpārsliņa bija nokļuvusi savās Debesīs ...