Elita Ratinika

Gudri cilvēki malku gādā pavasarī.

Ne tik gudri, bet vēl diezgan gudri - vasarā.

Pēdējā brīdī paspēj tie, kas savā malcienā sagrābj ne tikai malkas gružus, bet arī rudens lapas. Nepieskaitu sevi arī pie šiem ...
Tie, vispēdējie, iet uz šķūni ziemas aukstumā,

ur ierauga, ja paveicas, ragaviņas.

Prāta paliekas man saka, ka nokurināt tās nevajadzētu.

Ņemu ragutiņas un dodos uz tuvējo Statoilu.

Tur pastāv iespēja uzpildīt dažāda veida enerģijas,

ja vien esi ar mieru pārmaksāt.

Es to negribu, tāpēc eju tālāk - uz tuvāko būvmateriālu lielveikalu. Pieparkojusi savu transporta līdzekli, šņaucot degunu baltā batista lakatiņā, dodos uz veikala ieeju.

Slīdošajās stikla durvīs sevi vēl redzu kā dāmu.

Plato malu galvas rota padara manu seju noslēpumainu.

Tomēr dāmīgais izskats pazūd, kad ieraugu - ak, akcija!

Tas, ko Statoilā tikai pasmaržoju, šeit ir dabūjams par puscenu. Terpentīna jaukā smarža reibina. Kļūstu prātā paviegla un samaksāju par tādu smagumu, kas vismaz septiņkārtīgi pārsniedz mana transportlīdzekļa celtspēju. Darbojos ar brikešu iesaiņojumiem, kā ar klucīšiem.

Uzceļu torni, tas sabrūk, ceļu vēlreiz, grozu šitā un tā, bet, kas būvēts uz kustīgiem pamatiem, spēj turēties tikai brīdi.

Par metru esmu tuvāk mājām, kad atkal saucu palīgā savu spītību. Neatlaidīgi cenšos izdarīt to, ko izdarīt nevar. Vēl par pāris metriem tieku tuvāk mājām, skatos brikešu gruvešos un rēķinu, cik šādu mirkļu vajadzēs, lai veiktu tos pāris kilometrus līdz krāsns mutei.

Kamēr mana aritmija veic aritmētiskas darbības, pienāk veikala apsargs, apjož manu kravu un piesien stipru šņori ragutiņām.

Novēlam viens otram jaukus svētkus un es raujos ceļā.

Gandrīz - krustaceļā..
Apzinīgo sētnieku tīrītie trotuāru gabali piespiež mani vilkties pa mašīnu ceļu. Soli pa solim, iespārdot sniegu zem ragavu sliecēm,

ritmiski kustos uz priekšu. Rokas, kājas, mugura, pleci ir noguruši,

bet galva turpina vilkt. Tiekot uz sniegpilna trotuāra, viegluma sajūtas pārņemta, uzsmaidu visiem, kas žēli mani uzlūko.

Pagalmā, no visas pasaules noslēpusies, iekrītu sniegā.

Rokas izstiepusi, guļu kā piesista krustā. Kā vārdā esmu sevi mocījusi? Atbildi neatrodu. Asaras, vai cits slapjums aizmiglojis acis, un tikai debesīs - sausu skaitļu virkne: 2000 m = veikti 2 h un

par 7 Ls = dabūtas 7 siltas diennaktis ...

Elitas Ratinikas
citas publikācijas emuārā