PASAULE CITU ACĪM

Čau, Livar!
Beidzot esmu ticis pie interneta un bildēm.
Pošos uz mājām.
Vācijas stāsts iet uz beigām ...

Esmu sabijis Berlinē, Drēzdenē un kaut kur Vācijas vidienē, kura nemaz no Latvijas neatšķiras.
Ja nu vien cilvēki runā citā mēlē un viņus neredz vispār ...
Šķiet, ka mazpilsētas Vācijā ir izmirušas.
Neviena cilvēka ielās, tik jocīga sajūta, ja salīdzina ar lielpilsētu burzmu.
Brīvajā dienā biju izbraucis uz Drēzdeni. Iegādājos pastkartīti, uz kuras ieraudzīju, ka te apkārtnē meklējami kalni.
Lauzītā Fāterlandes mēlē sapratu, ka tas ir ārpusē un prasa pat 45 minūtes ar Deutsch Bahn, dažas minūtes ar prāmi pār Elbu un vairākas stundas – lai tajā kalnā tiktu augšā.
Džinsās, kreklā un kediņās ... galīgi nebiju piemērots klinšu kāpšanai un iešanai pret kalnu.
Tas bija to vērts. 
Patiesībā, ik pēc katriem desmit metriem pie sevis nodomāju, "Mans Tēvs būtu sajūsmā par šiem skatiem." Viņš Man kalnu kārumnieks.

Atgriežoties pilsētā, iegāju kādā vietējā grāmatu veikalā un vairāk kā stundu šķirstīju bilžu grāmatas par Drēzdeni, kura tika nobumbota otrā pasaules karā līdz pamatu pamatiem un tikai deviņdesmitajos tika atjaunota.
Redz, līdz tam tā bija Padomijas relikvija. Sabrukusi pilsēta kalpoja kā piemiņa par uzvaru.
Baisi kļūst to visu iedomājoties. Tos miljonus ...

Līdzīgas izjūtas pārņēma sarunājoties ar Huseinu un Nuru, jauniešiem no Ēģiptes.
Par to pie čarkas parunāsim. Drīz būšu Latvijā.

Esmu noilgojies pēc kefīra, rupjmaizes, vietēja medus un zemenēm.
Čau.

Citāti:
Laiks ir tikai ilūzija. Tāpat kā demokrātija. Par to runā. Tikai runā.. /J.Vītols/

Te ir spēks! Te nevar vēju ķert un astē kost. Te var dziļi rakt un jaunas lietas radīt. Tepat Latvijā. /J.Vītols/ 

Jānis Vītols un Viņa Emuārs /http://vitolsjanis.blogspot.com/

* * *