Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

67. turpinājums

* * *

            Milvija dzīvoja un strādāja Slampē. Lai draudzētos, tad nevarēja iztikt bez biežām telefona sarunām. Tas nemaz nebija tik vienkārši. Tagad nemaz nevar iedomāties kādas sarunu problēmas vajadzēja pārvarēt. Bieži bija gadījumi, kad no Vecāķiem nevarēja piezvanīt kaut vai ātrai palīdzībai, nerunājot nemaz par tālsarunām. Telefona automāts atradās pie veikala. Ja automāts strādā, tad pie tā cilvēku rindiņa. Bet, ja rinda nav, tad laikam nevarēs piezvanīt, jo tas ir bojāts. „Jautrie” zēni parasti radīja sev izpriecas izņemot membrānu no klausules, vai pat noraujot klausuli. Dažreiz aparāts vienkārši bija sabojājies. Tad vajadzēja skriet gandrīz līdz stacijai, kur pie Universālveikala atradās otrs aparāts. Bet arī tas ne vienmēr darbojās. Tautsaimniecības padomes darbiniekiem, tagadējās Cirsmas ielas rajonā, izdalīja zemes gabalus vasarnīcu būvei un mūsu kaimiņu nolīga par šī rajona apsargu. Tad ar šīs augstās iestādes gādību viņa mājā ievilka telefonu, ko arī mēs un citi kaimiņi reizēm izmantojām. Bet vēlās nakts stundās izvairījāmies traucēt saimniekus. Mūsu mājās telefonu ievilka dažus gadus pēc manas apprecēšanās. Šis process arī nebija vienkāršs. Rakstījām iesniegumus. Klejoja baumas, ka visiem telefoni netiks. Tad saņēmām prieka vēsti, ka telefons būs. Telefoni būšot pa pāriem bloķēti. Ja kaimiņš runās, tad mūsu telefons klusēs. Pašiem tikai vajag ierakt telefona kabeli, to papildus pasargājot. Sadales vieta netālu no Uertu mājas. Ar Jāni izrakām 200 metru garu grāvi, vadu iestūķējām baltā plastmasas ūdensvada caurulē, bet zem mašīnu iebrauktā ceļa to visu izvilkām cauri tērauda caurulei. Un lieta bija darīta. Par vietējām sarunām, tas ir, sarunām ar rīdziniekiem vai Rīgas rajona (Siguldas) iedzīvotājiem, nebija jāmaksā. Samaksa bija iekļauta ik mēneša abonenta maksā, kas bija nemainīga. Papildus vajadzēja maksāt par tālsarunām.

Bet, kad man bija intensīvo sarunu periods, tad vēl mājās telefona nebija. Nācās doties uz pastu, pieteikt tālsarunu un tad gaidīt, kamēr iekārtos savienojumu. Dažreiz pat nācās gaidīt turpat vai stundu. Vēlāk sakari uzlabojās. Varēja iepriekš samaksāt par sarunu un tad zvanīt no mājas vai darba vietas tālruņa. Bet gaidīšana tāpat bija ilga. Vēl pēc kāda laika bija iespējams nodibināt tiešos sakarus no jebkura telefona. Vajadzēja tikai uzgriezt 18 vai 21 ciparu numuru un tūlīt varēja runāt. Rēķinu piesūtīja telefona īpašniekam. Šad tad es un arī mani kolēģi, zvanījām no katedras telefona. Kad maksājumi kļuva visai prāvi, tad šis pakalpojuma veids tika nobloķēts, jo nedrīkst taču savas personīgās sarunas kārtot uz valsts rēķina. Bet cik tad ilgi var zvanīties. Pēc ilgākas draudzēšanās, pienāca brīdis, kad 1968. gada 23. martā apprecējāmies. tādēļ savlaicīgi pieteicāmies Ausekļa ielas Dzimtsarakstu birojā, kuram bija nosaukums ”ZAGS”. Ar zagšanu tur gan nebija nekas kopīgs. Lai jaunlaulātie svinīgajā dienā neizskatītos pārāk apbružāti, ZAGS pat izdeva apliecību, kuru uzrādot speciālajā jaunlaulāto veikalā varēja iegādāties visu, lai jaunais pāris varētu apģērbties un apauties glīti ar ārzemju ražojumiem, kas nevienā citā Rīgas veikalā nebija dabūjami. Vēl šodien uz modes atdzimšanas laiku skapī gaida Anglijā ražotās kurpes, kad tās atkal varēs iekļausies modes ierindā. Tagad tāds fakts pat nav iedomājams, ka, ja ir nauda, tad nevari nopirkt to, ko sirds vēlas. Līdz šim man par jauna apģērba iegādi nevajadzēja rūpēties. Ja ko vajadzēja, tad paps uzšuva. Vai tas bija uzvalks, mētelis, cepure vai čības. Viņam tā nebija problēma. Vienīgi dažreiz aizgājām uz audumu veikalu, lai izvēlētos piemērotāko. Šajā gadījumā pašūt uzvalku palūdzu papa senajam draugam Teodoram Sīpolam, gleznotāja Ulda Zemzara tantes vīram. Viņa šūtais uzvalks bija pirmšķirīgs, bet ilgi neiznāca to lietot, jo nezin kādēļ, tas kļuva man par mazu. Kāzu svinības nosvinējām Audēju (tolaik Imanta Sudmaļa) ielas ēdnīcā, iepretī Universālveikalam.

Iekārtojāmies Artilērijas ielas dzīvoklī. Milvijas darbīgās rokas dzīvoklim piedeva ciešamu skatu. Kaut gan virtuves lielums mikroskopisks, iztikt varēja. Reiz kāds paziņa iepazīdams dzīvokli jautā, kur gan esot virtuve? Tai viņš izgāja cauri, to nepamanīdams, jo virtuves lielums ir tikai 1 kvadrātmetrs. Mūsu gaitenis veda 3 dzīvokļos. Pretī dzīvoja Tabaku ģimene: māte, kura strādāja 17. jūnijā, ietinot bārkstainās konfektes, viņas meita un meitas dēls, kurš paaudzies mācījās tehnikumā. Blakus dzīvoja babuška ar savu dēlu un vedeklu Ņinu. Dēls bija labs amatnieks, bet arī ļoti labs dzērājs. Tā vietā, lai atturētu viņu no dzeršanas, Latgales radinieces atbrauca ciemos ar kandžas traukiem. Kas gan tas par vīrieti, kurš nedzer!

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/