Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

66. turpinājums

* * *

Pēdējos 10 PSRS eksistēšanas gadus vadīju pāreju vērtēšanas komisiju.

Mans uzdevums izstrādāt vērtēšanas punktus pa pozīcijām un gada beigās savākt vērtēšanas tabulas un veikt kopvērtējumu.

* * *

1962. gadā mamma atsāka strādāt algotu darbu. Pirmās darba vietas bija Vecāķu veikalos, kur viņa uzkopa telpas, bet pēdējā darba vieta Doma baznīcā par sardzi jeb dežuranti. Tur viņa nostrādāja līdz lielo pārmaiņu laikam 1991. gadam, turpat vai līdz 84 gadu vecumam. Tā kā mamma visās darba vietās savus pienākumus veica ļoti apzinīgi, tad visur viņu labi ieredzēja. Viņa pat sadraudzējās ar ērģelnieci Ļisicinu. Pēc darba atstāšanas viņa šad tad apciemoja kolēģus, kuri viņu aicināja atpakaļ. Bet viņa atteica, ka tomēr pietiekot strādāts, un ja vēl nebūtu  tā lielā ik dienas braukāšana uz darbu.

 Neatceros, kurā gadā fantastisku popularitāti guva kinofilma „Mūzikas skaņas”. It sevišķi sievietes šo filmu skatījās neskaitāmas reizes. Arī mamma to noskatījās turpat vai 20 reizes. Tā kā viņai ar krievu valodu vedās visai vāji, tad es vairāk kārt devos viņai līdz par tulku. Visu filmas laiku sinhroni pārtulkoju un čukstēju mammai ausī runātos tekstus. Lieliskās dziesmas un jaukās ainas aizrāva dvēseli. Filmai beidzoties visas dāmas slaucīja apsārtušās acis.

Kopš paps bērnībā aizbrauca no Alsviķiem jeb Kalna-Cempjiem uz Rīgu, tā arī nebija vairs nevienu reizi apmeklējis savu dzimto vietu. Laikam tas bija 1965. gadā, kad izdevās piepildīt papa seno vēlēšanos. Doļiņino-Ivanskim bija automašīna „Volga”. Viņš labprāt piekrita izpalīdzēt.

Atradām Kalna-Cempju pamatskolu ar iespaidīgām granīta sienām. Pasēdējām uz skolas kāpnēm un braucām meklēt papa bērnības ozolus, kuru pakājē viņš ganījis saimnieka lopiņus. Diemžēl uzgājām tikai viena ozola celmu, par kuru paps bija pilnīgi pārliecināts, ka tā ēnā viņš sēdējis. Kolēģis nekādu maksu neņēma par garo braucienu. Tad kā pateicību, viņam pasniedzām, no zvejniekiem sagādāto laša mammu ar visiem ikriem. Par to viņš bija priecīgs.

Vēl gadījums ar Cēzaru. Tas notika rudens beigās vai ziemas sākumā. Pievakarē paps aiziet pie kaimiņa, parunāties un iemalkot kādu lāsīti. Viņu pārrunas pārtrauc skaļi vaidi, kas, šķiet, nāk no pagalma. Abi iznāk pagalmā un dzird, ka skaņas nāk no betona grodu akas. Nāburgs ar vindu ielaiž akā spaini un sauc: „Turies pie spaiņa!” Atbildes nav, tik dzirdami skaļi vaidi. Pie nolaistā spaiņa  kaut kas arī pieķeras, bet nokrīt atpakaļ. Vīri akā ieceļ trepes un kaimiņš kā tievākais kāpj lejā un izceļ Cēzaru. Suns galīgi pārsalis. Cēzars devies pa papa pēdām. Aka atradās kaimiņus atdalošam žogam pa vidu. Tā kā aka bija daudz zemāka par sētu, tad Cēzars leca tai pāri un iekrita ūdenī. 

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/