Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

65. turpinājums

* * *

Kādā tūriādē ļoti aktīvi darbojos ar inventāra sagatavošanu. Trikoņu zābakiem vajadzēja apkalumus, bet daudziem leduscirtņiem vajadzēja jaunus smailos uzgaļus, kuri bija pazuduši. Sameklēju kurpnieku darbnīcu, kurā apņēmās salabot apavus un tos arī apkalt. Sarunāju arī rūpnīcā „Etalons” novirpot uzgaļus. Tuvojoties izbraukšanai, visus zābakus, un to bija vairāk kā 100 pāri, leduscirtņus, koškas, virves no Tūrisma padomes noliktavas, kur saimniekoja Mauriņš, ar smago mašīnu atveda uz manu Artilērijas ielas dzīvokli un pa logu to visu sagāza istabā. Ar grupu vadītājiem norunāju izsniegšanas dienas un tajās dienās pagalms bija pilns ar cilvēkiem. Kaimiņi nevarēja saprast, kas pie manis notiek. Pirmās maiņas cilvēki inventāru saņēma no manis, bet man vēl vajadzēja koordinēt inventāra nodošanu Kaukāzā otrās maiņas cilvēkiem. Rudenī izrādījās, ka nekas no inventāra netrūkst. Tas bija brīnums pie šitāda haosa. 

Lai samazinātu izmaksas, tad bieži braucienu veltījām dažādiem valsts svētkiem. Vai nu Padomju Latvijas  vai PSRS apaļas jubilejas gadskārtai, vai Ļeņina jubilejai. Uzrakstījām pārgājiena plānu, pievienojām rakstu par apņemšanos pārgājienu veltīt jubilejai un censties nosaukt šīs jubilejas vārdā kādu pirmreizēji izietu kalnu pāreju. Parasti mūsu apņemšanos akceptēja vai nu Tūrisma padome, vai partijas komiteja, piešķirot daļēju finansējumu. Reiz Tūrisma padomes priekšsēdētājs Ūdris apsolīja sniegt atbalstu, ja mēs Rīgas rūpnīcās vai citās darba vietās spēsim noorganizēt tūrisma sekcijas. Mana komanda, pateicoties Jautrītei Francei, „noorganizēja sekciju sporta biedrībā „Daugava”, kur viņa strādā. Bakša devās uz „Rīgas filcu”, citi negāja nekur, bet darbu veica tikai uz papīra. Rezultātā dabūjām ceļošanas pabalstu.

Gandrīz par visiem pārgājieniem nodrukātas kolektīvās dienasgrāmatas. Par katru braucienu, izņemot pirmo Altaja apmeklējumu, saglabājušās dienasgrāmatas, kuras reizēm interesanti pārlapot. Dažas pat ar Milvijas zīmējumiem. Viņa tad sacīja, ka gājusi kursos, kur līdz pilnībai apguvusi darbu ar akvareļiem un diez vai vēl labāk ir iespējams. Bet gadi rādīja, ka iespējams, un ir pat iespējams sasniegt profesionālu līmeni.

Tūrisma padome un it sevišķi Ūdra vietniece Mirdza Korule, kādreizējā Latvijas izlases volejboliste, sporta meistare, atbalstīja tā saukto pašdarbīgo tūrismu finansējot dažādus pārgājienu konkursus. Plašu atsaucību guva pārgājienu aprakstu atskaišu un izieto kalnu pāreju aprakstu konkursi. Konkursu uzvarētāji ieguva vērtīgas balvas: teltis,  guļammaisus, tūristu tērpus ,mugursomas, kalnu zābakus, ko saucām par „trikoņu” zābakiem un daudz ko citu.

Iesākumā pārgājienus vērtēja vienā grupā, neskatoties vai tas bija kalnu tūristu, kājnieku vai ūdens tūristu veiktais. Vienreiz vērtēšanas komisijā no kalniešiem iekļāva arī mani. Vairākas nedēļas lasīju biezās atskaites un centos veiktos pārgājienus salīdzināt savā starpā. Mani visvairāk pārliecināja Grahovska vadītais pārgājiens pa grūtākajām Kaukāza pārejām, kur bez drošināšanas ar āķiem nevarēja paiet ne soli. Vērtēšanas komisijā iekļautie ūdens tūristi ar senioru Jūliju Jēkabsonu priekšgalā, kā izcilu novērtēja Ivara Vīka vadīto laivu braucienu pa Kolas pussalas upi. Grupā kā dalībniece bija iekļauta mūsu visu cienītā tūristu kluba  direktore.. Anna Zariņa, kurai bija tuvu pie 70 gadiem. Centos pārliecināt kolēģus, ka Grahovska pārgājienu nevarētu veikt neviens, kam pāri 50- 60 gadiem, nepietiekamā fiziskā spēka dēļ. Kolēģi piekāpās tikai tik daudz, ka abiem pārgājieniem piešķīra pirmo vietu. Iesniedzu protestu Mirdzai. Sākot ar nākamo gadu vērtēšana notika katrai grupai atsevišķi, tikai balvu fonds palika iepriekšējais.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/