Valters Spāre

15 minūtes līdz koncertam... gars kļūst lēns,

tas sakopo enerģiju dzintara saktā, savelkot lāpstiņas gandrīz kopā.

Seja kļūst drūma, domas paralizējas –

vēl tikai nedaudz līdz uznācienam – skatuves gaismu un aizkulišu tumsas mijai... garderobē jau var just skatītāju plaukstas.

Zem kreisās acs notrīs vaigs.

Un atkal gars kļūst lēns, atgaiņājot priekšnojautas,

jo nekas pašlaik neliekas muļķīgāk, kā sabojāt gaidīto mirkli ar paredzējumiem.

Pirksti neveikli aizpogā pēdējo vestes pogu,

un skatiens paveras spogulī, kurš vairs nerāda mani.

Man pretim paveras jauns, vecmodīgi ģērbies tēls,

viendienītis, kura mūžs ilgs tikai pāris minūtes,

līdz viņa vēstījums būs nodots skatītajiem...

tad viņš pazudīs, atgriežoties zemapziņas dzīlēs.

Šis ir tas lēnais gars, kurš neļauj domām sabojāt mirkli.

Maksa par atzinību ir augsta,

lai tēls būtu uzdevumu augstumos, tas, priekšlaicīgi,

pirms palaišanas savā vaļā uz skatuves, ir jāatrod.

Māksliniekam nepietiek tikai ar fizisku, garīgu sagatavotību.

Viņam jābūt arī morāli izstrādātam. Tas, šķiet, ir visgrūtāk, jo tam kā priekšnosacījums ir līdzsvars starp garu un miesu.

Samaksa par atzinību ir ikdienā sažņaugti zobi, dūres, krampjaini savīstas un apvaldītas, tie ir laipni vārdi, apskāvieni, pieskāriens, kad pašam  nepieciešams. Skatuve prasa izturību; skatītājs redz tikai aisberga augšu. Jo kāpēc cilvēki iet skatīties skatuves mākslas izpausmes?

Tāpēc, ka uz tās ir cilvēks, kurš ir tāds pats, kā viņš, bet, spītējot ikdienības nospiestiestībai, sabiedrības cinismam, vēl atrod spēku –

neizskaidrojamu parādību ... kaut kas līdzīgs top,

kad dzelzs ir baltkvēlē,- ko sniegt publikai.

Sabiedrībai vajag vīziju, ka cilvēks ir neierobežots,

tāpēc tā ilgpilni raugās skatuves māksliniekā,

kurš sevi ir ziedojis, ierobežojis izpildījumam.

Un, redzot kā cilvēks pārkāpj komforta robežas, sapņo...

Tas ir pats skaistākais un cēlākais, ko cilvēks otram var dot – sapni.

Acis, sekodamas meitenes vainadziņam, ieved mani koridorā.

Ne es, bet viendienītis apskauj sen neredzētos, savā sirdī turētos mīļos.

Un tie dzintara graudi, kas katra tēlā tagad jau koši spīd, caurvijas ar saules diegu, izveidojot kopības sajūtu, gadsimtiem aizmirsto.

Un viņi ir laimīgi, ka ir atkal satikušies - kaut uz brīdi, lai, izdzīvojuši mirkli, plūstu tālāk katrs savā mūžībā.

Man dažreiz patīk sapņot par viņiem, kā cits atgriezies kopj savas zeltvārpu  druvas, kāds ar dzimtenē kaltu zobenu, apvārdotu bēri triecas virsū no svešatnes nākušajiem, dzelzī kaltajiem vīriem, vēl kāds atgriezīsies pie savas mīļotās, kura  gaida to zem bērza un atkaltikšanās dziesmu krūtīs pogo.

Man ir nojausma, ka kāda iemaldījusies vaidelote, mums,

kā pateicību, ka viņu tie nogādājuši mājās,

svētīja, iekausējot dvēselē šos dzintaru graudus, vienojot mūžības kopībā. Vienībā.

Šajā dienā mēs izlejam sirdis - kā Mīļais Dievs Daugavu no zeltkausa, lai tajā varētu viendienīši nākt un kaut ko no sevis, leģendas un mūžības pēctečiem dāvināt.

citi Valtera teksti