SVĒTDIEN - MĀTES DIENA
Elita Ratinika
Vēstule ir vēstījums.
Vēstulē kāds tev dāvā savu laiku. Savas domas. Jūtas. No
laba prāta.
Vēstule runā vēl neatvērta. Vēstule ir mīlestības apliecība.
Un katra vēstule ir grāmata
( Latgalē tā arī saka – gromota ).
Visbiežāk esmu rakstījusi sev. Nu, tukšās vai smaguma pilnās dienās es, kā vējš koku lapas, šķirstu, līdz atrodu lapaspusi, kurā stāstīts, ka ir gājis vēl sliktāk.
Visbiežāk esmu rakstījusi sev. Nu, tukšās vai smaguma pilnās dienās es, kā vējš koku lapas, šķirstu, līdz atrodu lapaspusi, kurā stāstīts, ka ir gājis vēl sliktāk.
Re, un savu bēdpilno vēstuli tagad lasu ar smaidu.
Skolas gadi sen garām, bet vēl saņemu vēstules no klases biedra.
Skolas gadi sen garām, bet vēl saņemu vēstules no klases biedra.
Un, kamēr vien viņš man rakstīs, es būšu jautrā, bezbēdīgā
skolniecīte.
Ir arī vēstules no manas gudrās skolotājas. Ak, kā nācās piepūlēties, atbildot viņai! Komati jau nieki vien, bet bija jācenšas, lai neparādītos piezīme ar sarkanu tinti - " savas domas! ". Skolotāja nepieņēma trafaretus.
Sataupījusies vēl kāda sena vēstulīte, ko sūtījis papiņš no cietuma. Tad man bija pieci gadiņi un, daudz labāk par papa rakstīto dzejoli, man būtu gribējies saņemt maizīti ar sviestiņu.
Un, re, te arī kāda vēstule, kas nodēvēta visai smalki, par raksturojumu. Tolaik klases audzinātājai tas bija jāraksta.
Ir arī vēstules no manas gudrās skolotājas. Ak, kā nācās piepūlēties, atbildot viņai! Komati jau nieki vien, bet bija jācenšas, lai neparādītos piezīme ar sarkanu tinti - " savas domas! ". Skolotāja nepieņēma trafaretus.
Sataupījusies vēl kāda sena vēstulīte, ko sūtījis papiņš no cietuma. Tad man bija pieci gadiņi un, daudz labāk par papa rakstīto dzejoli, man būtu gribējies saņemt maizīti ar sviestiņu.
Un, re, te arī kāda vēstule, kas nodēvēta visai smalki, par raksturojumu. Tolaik klases audzinātājai tas bija jāraksta.
Viss jau tur bija patiesība, tikai tie trīs vārdi - "..
pret Valsts politiku ", man neļāva augstāk mācīties.
Ja kādurīt dikti sāp mugura, nē, kosmodisku nemeklēju, atrodu brūnu aploksni un tikai paturu rokās. Uzreiz sāpes pāriet. To vēstuli saņēmu, kad pamodos pēc operācijas. Nav būtiski, no kā tā vēstule bija.
Kādreiz man bija darbs un, protams, arī priekšnieks. Kad nu vairs nav ne viena, ne otra, ar baudu pārlasu priekšnieka rakstīto ieteikuma vēstuli.
Ja kādurīt dikti sāp mugura, nē, kosmodisku nemeklēju, atrodu brūnu aploksni un tikai paturu rokās. Uzreiz sāpes pāriet. To vēstuli saņēmu, kad pamodos pēc operācijas. Nav būtiski, no kā tā vēstule bija.
Kādreiz man bija darbs un, protams, arī priekšnieks. Kad nu vairs nav ne viena, ne otra, ar baudu pārlasu priekšnieka rakstīto ieteikuma vēstuli.
Tik līdzīga nekrologam! Forša!
Ir viena vienīgā vēstule no vīra, to saņēmu, kad bija piedzimis mūsu dēls.
Ir viena vienīgā vēstule no vīra, to saņēmu, kad bija piedzimis mūsu dēls.
Pirmo un vienīgo reizi es biju rakstīšanas vērta.
Ir pāris vēstules no meitenes, kura varēja kļūt par manu vedekliņu. Un no rakstītā ir skaidri zināms, es viņai nekad nebūtu vīramāte – velnamāte.
Vismīļākās, visnaivākās, visdārgākās ir bērnu rakstītās zīmītes.
Ir pāris vēstules no meitenes, kura varēja kļūt par manu vedekliņu. Un no rakstītā ir skaidri zināms, es viņai nekad nebūtu vīramāte – velnamāte.
Vismīļākās, visnaivākās, visdārgākās ir bērnu rakstītās zīmītes.
No slimnīcas palātas, no pionieru nometnes, no ceļojumiem..,
arī, piedošanu lūdzošas.
Katru pavasari es saņemu tūkstoš vēstuļu no sava dēla ....
Katru pavasari es saņemu tūkstoš vēstuļu no sava dēla ....
Viņa stādītais kastaņkoks tās atver visas reizē.
Ar katru gadu šo, zaļo aplokšņu kļūst vairāk.
Koks aug, dēlam gadi nepieaug ...
Ko darīt ar vēstulēm?
Zinu, vēstules nedeg. No sirds uz sirdi sūtītās.
Vēl jau paliek nelasītās.
Vēl jau paliek nelasītās.
Tās, kuras lietus raksta uz loga, tās, kuras rudens vējš
nomet pie kājām, tās,
kuras nes taureņi sakļautos spārniņos ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru