Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

64. turpinājums

* * *

Lai pārgājienu atmiņas un piedzīvojumi neatšķaidītos pa daudzām lapaspusēm, tad centos šo tēmu sablīvēt vienkopus. Tas var gan radīt neizpratni, jo ir parādījusies viena otra persona, ar kuru hronoloģiski tikšos tikai pēc vairākiem gadiem.

Pa kalniem esmu kāpelējis kādus gadus 30. Lielākā daļa piedzīvojumi aprakstīti dienasgrāmatās, tādēļ atzīmēšu tikai visvairāk atmiņā iespiedušās reizes.

Kas gandrīz katru vasaru vilka uz kalniem? Pats pirmais: redzēt jaunas, ļaužu nepārblīvētas vietas un būt pašam sava ceļa „cirtējam”. Kas gan varbūt brīnišķīgāks, ja tev stāvot pašā kalna mugurā, paveras neaptverami plašs skats pāri daudzām kalnu grēdām līdz pat tālajam apvārsnim, ko savulaik gribēja sasniegt Dullais Dauka. Bet kalnos esam jau tikuši apvārsnim garām! Tas guļ zem mums!

Uz kalniem vilina arī piedzīvojumu alkas, sevis apliecināšana grūtību pārvarēšanā un nepiesārņotā kalnu daba, un iepazīšanās ar viesmīlīgo  kalnu iedzīvotāju dzīves veidu. Ne mazāk saistoša ir arī pati piekļūšana kalniem, kas parasti atrodas vairākus simts kilometru no dzelzceļa un automaģistrālēm.

Bet atgriežoties mājās sirdi pilda prieks, jo, kaut gan bijām skaistās vietās, tomēr mājās ir skaistāk. Kas var būt vēl skaistāks par bērzu birztaliņu līčupītes malā, kam pāri aizpeld baltas mākoņu gubas.

Mani braucienos vienmēr skumdināja fakts, ka gandrīz sestās daļas pasaules sauszemes ēkām jumti pārklāti ar pelēkām viļņainā šifera loksnēm. Izņēmums bija kišlaku un aulu mājiņas, kuru jumtus sedza dabīgā šīfera plāksnes, vai māla segums, uz kuriem bija prieks paskatīties.

Aizraujoša, spriedzes pilna, gandrīz vienmēr ir piekļūšana izvēlētājiem kalniem. Gala punktā izkāpjot no vilciena vai lidmašīnas vienmēr risinājām problēmas kā tikt tālāk. Autobusiņi bija veci, tie kursēja reti un vienmēr bija pārpildīti, bet gadījuma mašīnas – bija laimīgs gadījums.

Reiz no Prževaļskas velējāmies piebraukt pēc iespējas tuvu izvēlētajai Tjanšana kalnu grēdai. Divatā dodamies uz auto bāzi. Vedam gandrīz divu stundu garuma sarunu. Tā bija apmēram šāda. Divas darbojošās personas:

Ojārs un Direktors:

O.  – Vai nevaram izīrēt automašīnu?

D. –  Šodien par vēlu. Rīt no rīta.

O.  – Varbūt šodien pēcpusdienā, kad kāda mašīna atgriežas?

D. –  Varbūt arī pēcpusdienā.

      Ilgstošs klusums.

D. –  Bet kas jums jāved?

O. –  Mēs esam 14 cilvēki ar mantām.

D. – Tad nekas neiznāks. Šoferis nedrīkst vest tik daudz cilvēku. Viņam uz 2 gadiem var noņemt tiesības. Ejiet uz autobusu parku.

       Ilgstošs klusums.

O.              – Mēs no tādas tālienes atbraucām. Mēs nezinājām vietējo kārtību. Varbūt tomēr...

       Ilgstošs klusums.

D.  – Ibrahim! Kur tev jābrauc?

G.  – Vēl nekur.

D. – Aizved šitos vīrus uz Kek-Kiļu!  Cilvēkiem taču jāizpalīdz!

Aizbraucām pavisam lēti. Tikai 14 rubļi no galvas par gandrīz 100 km garo kalnu ceļu. Un kas par nesteidzīgo austrumu kolorītu!

            Ja laimīgā kārtā autobusa šoferis apžēlojas par mums, tad viņš iestampā visu grupu ar milzīgajām somām vietējiem, ar biļetēm apgādājušamies, braucējiem gandrīz vai uz galvām. Bet viņi vienmēr ir pacietīgi un pieraduši pie neērtībām.

            Gadās arī braukt pa tādiem ceļiem, kur var sagaidīt tikai „benzovozus”. Tādā autiņā var ierausties tikai divi cilvēki. Tad mēs izšķīstam pa visu trasi un parasti visi kopā salasāmies tikai dienas otrajā pusē.

            Nokļūšanai Svanētijas galvas pilsētā Mestijā vajadzēja Očamčiras autoostā sameklēt attiecīgo autobusu. Autoostā ierodamies rīta agrumā. Pilns laukums ar stāvošiem autobusiem. Kasē pirksim biļetes. Atbilde skan, ka neesot autobusa. Pa pilsētu iepriekšējā dienā klaiņojot iegaumēju divus gruzīnu alfabēta burtus.  Un tavu laimi, tiem burtiem vajadzētu ievietoties Mestijas nosaukumā. Apstaigājot stāvošos busiņus, atrodam, ka viens uzraksts varētu nozīmēt mūsu gala mērķi.  Atlika tikai sargāt to. Kad beidzot tajā sakāpa visi vietējie braucēji un vēl atradās vietas, tad šoferis teica lai sēžamies.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/