Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

63. turpinājums

* * *

            1970. gada Kaukāza tūriādē savu grupu pastiprināju ar ļoti spēcīgo un tehnisko lielvārdieti Romualdu. Tūriādes nometne pie Midegrabina ledāja. Vairākas dienas šeit pavadījām trenējoties un aklimatizējoties. Pirmo un vienīgo reizi biju lavīnas tiešā tuvumā. Ar milzīgu rīboņu tā gāzās lejup no pretējās nogāzes ledāja. Gaisa vilnis sagāza nevienu vien vājāk nostiprinātu telti. Sniega un ledus putekļi sitās mums sejās. Sajutām lavīnas spēku, kaut gan bijām kāda puskilometra attālumā. Bet ja nometne būtu tuvāk? Agri no rīta izejam no bāzes nometnes ar nodomu sasniegt pārejas pakāji un tur pārgulēt, lai nākamajā rītā agri pārietu tai pāri. Nakšņošanas vietā esam vēl lielā gaismiņā. Saku Romualdam, lai viņš aiziet un nedaudz iemin pēdas pārejas nogāzes dziļajā sniegā, kamēr mēs pa to laiku sasliesim teltis. Pēc stundas viņš atgriežas, teikdams, ka kļuvis slikti. Iedodam zāles un sūtam viņu gulēt. Pēc kādas pusstundas Romualds sāk murgot. Saprotam, ka viņam ir plaušu tūska. Ar to kalnos dažu stundu laikā var nomirt. Labi, ka netālu no mums bija apmetušās arī citas grupas. Aicinājām cilvēkus palīgā viņa nonešanai lejā. No leduscirtņiem un palīgvirvēm iztaisījām nestuves, un pa stāvajām kraujām nemitīgi sešiem vīriem mainoties Romualds tika nogādāts lejā. Nonākot 500 metrus zemāk viņš jau atguva sapratni. Pēc nedēļas pavadīšanas vietējā slimnīcā viņš jau bija vesels. Ja nebūtu nākuši palīgi no citām grupām, tad būtu pavisam čābiski.

            Šajā pašā pārgājienā gājām pāri Dienvidu Staļa pārejai, kas raksturīga ar ļoti stāvu sniega nogāzi noejas pusē, kas lejas daļā veido ledus plaisas. Mums līdz iet atļauju paprasīja RPI studentu grupa. Nonācām pie stāvās nogāzes. Eju pirmais drošinoties ar ledus cirtni un rūpīgi ieminot pēdas. Pārejā grupa man seko, sperot soļus manās pēdās papildus piepresējot sniegu. Studenti seko mums, bet daži no viņiem pavirši izmanto iemītās pēdas, izveidotā trepe sajūk un kāds nevarēdams noturēties uz muguras slīd lejā strauji palielinot ātrumu. Slīdēdams uztriecas citiem, tos apgāž un visa nogāze pilna strauji slīdošiem cilvēkiem. Kāds apgāž mani. Slīdēdams apgriežos uz vēderu, ar leduscirtni apturu slīdi, ceļos kājās, bet saņemu triecienu un lidoju ledus plaisā. Attopos plaisā kopā ar studenti Madaru ...

Guļu sakņupis pie ledus piespiestu galvu. Pirmā doma, kas iešaujas prātā: cik ilgi šeit jāguļ, lai nosaltu. Pamazām apgūstu apkārtni. Pie mana kreisā sāna guļ Madara. Pats varu pakustināt labo roku un kāju. Jautāju kaimiņienei kā viņa jūtas. Esot gluži ciešami. Pa kādu spraugu iespīd vāja gaisma. Tātad plaisa nav pārāk dziļa. Vai tiešām visi būtu sakrituši plaisā, jo nav dzirdamas nekādas skaņas. Virs zemes palikušajiem vajadzētu meklēt iekritušos. Ja mugursoma mani nepiespiestu pie ledus, tad varētu vairāk pakustēties. Lūdzu vai Madara nevar atbrīvot mani no somas kreisās lences, to atsprādzējot. Viņa to arī izdara un es atbrīvojos no somas, pieceļos kājās, paeju pa plaisu, tad pakāpjos un esmu virszemē. Redzu, ka 5 metrus tālāk mani biedri skaļi sauc, ar leduscirtņiem baksta aizbirušo plaisu. Tā tad meklē mūs! Es uzsaucu: „Kas pazudis?” Viņi ļoti nopriecājās. Izrādās, ka tie, kuri necentās noturēties nogāzē, pārlidoja plaisai pāri neskarti. Ja nebūtu gadījies Madarai ceļā, tad arī viņa pārlidotu un arī man nebūtu jāiepazīstas ar plaisu no iekšpuses. Skaitījos turiādes kolonas vadītājs un vienlaicīgi darbojos savā un otrajā grupā, kur bija Milvija, Irēna, viņas Jānis, Juris Laviņš un citi. Lielāko maršruta daļu abas grupas gāja kopā, bet mana grupa dažas grūtākas pārejas veica atsevišķi, bet otra grupa devās pa vienkāršāku maršrutu un vēlāk atkal satikāmies. Aktieris Laviņš plecīgs, liela auguma vīrs bija domājis, ka kalnos iešana vien tāds nieks ir. Bet ejot pa Ceijas ledāju un pārvarot plaisas viņu pārņēma varena nedrošības sajūta. Vajadzēja viņam visādi palīdzēt. Toties viņa dzīvoklī Blaumaņa ielā atzīmējām veiksmīgo gājienu. Nez kādēļ viņa sieva Sandra Volšteina, nepienāca pasēdēt, kaut gan mūsu kompānijā bija pat zinātņu kandidāti. Bet grupā bez Jura nebija neviens ar vispārēju atpazīstamību. Bet ar Juri, satiekoties uz ielas vienmēr parunājamies.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/