Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
62. turpinājums
* * *
Egona vadībā staigāt jau bija jauki, bet man
gribējās iet patstāvīgi. Sāku tūriādes ietvaros organizēt pārgājiena grupu.
Grupā iesaistījās darba kolēģi Ingrīda
un Staņislavs. Pieteicās sporta darbiniece Jautrīte, augļkopības
zinātnieks Valdis Tumšs, no TV Tālivaldis Tūns, no radio Andrejs Brēdiķis, no
pasta Ruta Krūmiņa un glīta Slampes skolotāja Milvija Nagle un grupas vecākais
dalībnieks Voldemārs Bērziņš, elektrisko tīklu speciālists. Pārgājienam
gatavojāmies nopietni. Kam bija iespējams, tie piedalījās Universitātes sporta
zālē Lāčplēša ielā organizētajos treniņos.
Izgājām vairākas pagrūtas pārejas, tai
skaitā Gumačī un Srēdņija pārejas, kur vajadzēja pārvarēt slēptās ledus
plaisas, bet nokļūdījāmies veicot vienkāršo Baka pāreju, kurai piešķirta 1A
grūtības kategorija. Pāreju šad tad izmanto vietējie, lai pārdzītu aitas citā
ielejā. Pavirši iepazinušies (neiepazinušies) ar pārejas aprakstu, priecīgā
noskaņā dodamies uz augšu. Grēdas pretējā pusē plata taka pa kuluāru stāvus ved
lejup. Pēc pāris simts metriem nonākam pie pavisam maza kalnu ezeriņa, kurā
gāžas skaists, jaudīgs ūdenskritums. Laiks ļoti karsts, tādēļ mērcējamies ledus
aukstajā seklajā dīķītī. Vairāk par dažām sekundēm zem ūdens nevaram izturēt.
Pēc atspirdzināšanās garastāvoklis možs. Jādodas tālāk, lai laikus sasniegtu
tālumā redzamo ciematiņu. Tālis sāk iet pirmais un es uzsaucu, lai ciematā
nopērk vīnu Nr. 5, jo citi vīni veikalos nav. Bet zālainā nogāze kļūst aizvien
stāvāka un akmeņaināka. Pat ar leduscirtni noturēties uz nogāzes ir grūti.
Sevišķi pārbijusies ir Rutiņa. Jācenšas tikt lejā pie upītes. Šis krasts nav
izejams. Jātiek pāri upei. Tā nav plata, bet ļoti strauja. Ar virves palīdzību
nokļūstam otrā krastā, pie kam Ruta lecot uz nākamo akmeni, paslīdēja un
pārsita pieri. Šis krasts arī nav nekāds saldais ēdiens. Vēlāk dabūjām
pārcelties atpakaļ uz kreiso krastu. Cīnījāmies līdz dziļai krēslai, kad
atradām daudzmaz līdzenu vietu, kur pārgulēt. No rīta ieraugam, ka guļam
kapsētā. Un šī esot visvieglākā pāreja? Vērīgāk apskatot pārejas aprakstu,
izlasām, ka nav jāiet lejā pie ūdenskrituma (tad mēs to neredzētu), bet jāiet
tieši pa kalna kori un pēc kāda kilometra jālaižas lejā. Toties atmiņā palicis
neaizmirstamais Magardelī ciema narzāna muca, kur burbuļoja un lija pāri
aukstais, atspirdzinošais dzēriens. Dzērām to litriem un tad sekoja 200 metru
kāpiens pa ļoti stāvu taku, kad viss iedzertais narzāns pa visām porām plūda
ārā. Tad tūriādes nometne Lailas pakājē, ziedošo pureņu laukā. Guļam teltīs,
gaidām citu grupu ierašanos un klausāmies Spīdolas Dina Rīda dziedāto „Die Laila”, ko mums piegādā līdz nestā
Spīdola. Kas vēl var būt lieliskāks! Un uzkāpšana uz Lailas virsotni ir
dziesmas loģiskas sekas.
* * *
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru