Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

61. turpinājums

* * *

            Pēc dažiem gadiem Egona vadībā izgājām nopietnu maršrutu Kaukāzā. Kulminācija bija Užbas pārejas veikšana. Ja uzeja bija vienkārša, gar pašu Užbas pakāji, kur mūs iepriecināja skaistie skati, tad noeja mūs iepriecināja ar stāviem lediem un lielām ledus plaisām. Pati pirmā mūs sagaidīja ap 10 metru plata plaisa. Plaisā, kādus divus trīs metrus dziļāk, slīpi no vienas malas uz otru stiepās ledus riba, šķita, ka naža biezumā. Egons iesējies virvē tika nolaists līdz ribai. Jāšus uzsēdies uz ribas Egons uzmanīgi šļūkāja uz pretējo malu. Sasniedzis pretējo malu, izmantojot koškas un leduscirtni, Egons izrausās no plaisas. Mēs pārējie drebošām sirdīm skatījām Egona darbošanos. Kad viņam plaisa bija pakļāvusies, tad pienāca mūsu rinda. Iesējies drošināšanas virvē, karabīni uzvēris uz Egona, plaisai pārvilkto virvi, paļaudamies uz Egona spēku un viņa leduscirtņa stabilitāti, pirmais drosminieks kāpj pāri plaisas malai un paliek karājoties virvē. Ja Egona virves gals paspruktu vaļā, tad būtu vairāku metru lidojums uz leju, kamēr drošinātāji apturētu kritienu. Bet Egons savu virves galu notur droši. Plaisas pārvarētājam tikai viena rūpe: ar rokām vilkties pa virvi uz priekšu. Kas ir smagāks vai vājāks, tad tam virzīšanās ir visai grūta, it sevišķi plaisas otrajā pusē, kur virve stiepjas uz augšu. Pēdējais margas virvi iever pie ledus āķa piestiprinātajā karabīnē un paļaudamies uz ledus āķa drošumu, dodas plaisā. Viņu drošina no pretējās puses. Kad viņš ir plaisai pāri, virvi izvelk no karabīnes un varam doties tālāk. Tālāk sagaida stāvas ledus sienas dažu metru augstumā un nelielas plaisas, kurām var iziet cauri. Salīdzinot ar lielo plaisu, šo šķēršļu pārvarēšana ir kā saldais ēdiens.  

1965. gadā atkal Egona vadībā devos uz Kodara kalniem, kas atrodas ziemeļaustrumos no Baikāla ezera. Pārgājiens tika noformēts kā ekspedīcija, lai dabūtu kādu naudas pabalstu. Lidojām uz Čaras ciemu ( varbūt pilsētu). Pēdējā, kas mūs ieveda Čarā, bija neliela transporta lidmašīna, jo satiksmes lidaparāts, tikko bija aizlidojis. Vienu nakti mums pārgulēšanai atvēlēja lidostas viesnīcu, bez maksas kā tranzīta pasažieriem. Čaras lidmašīnā bijām vienīgie pasažieri, tādēļ varējām izvēlēties sēdvietas. Mūsu izvēla apstājās pie dažāda lieluma kastēm. Kaut gan ārpusē bija +35⁰, krietni nosalām, jo lidotāji, nezin kādēļ nevarēja aizvērt mazu lūciņu un pa to ieplūda spirdzinošais āra gaiss. Čarā ģeologi ar savu visurgājēju izvedu cauri purvam līdz Kodara piekalnēm. Guvām spilgtus ziemeļu dabas iespaidus. Ziemeļbrieži, odu un knišļu miljardi, klinšainā Kodara grēda, kur pirmreizēji veicām vairākas kalnu pārejas, divi zēni, laikam ģeologu izpalīgi, kuri taigas būdiņā dzīvodami, nepārtraukti dedzināja eļļu, lai aizbaidītu odus, bet neciešami piesmirdinādami istabu, bet ar dzīvi juzdamies apmierināti, Skaistais Leprindo ezers (jau pats nosaukums ir brīnišķīgs) ar zivju pārbagātību un naksnīgais brauciens uz Čaru ar nejauši sastapto visurgājēju, kad daļai vīru, tai skaitā Egonam, ar šoferi priekšgalā pamodās senais mednieku instinkts, kas lika mesties pa purva ciņiem, lai noķertu kādu nabaga pīlīti, kura no izbīdamās no „vezģehoda” atklāja sevi, skaļi pēkšķēdama. Nobeigumā mani pārsteidza netālu no Čaras esošais smilšu tuksnesis, kas līdzīgs Vecāķu kāpām. Bet visvairāk pārsteidza skudru lauviņas. Kā tās te nokļuvušas mūžīgajā sasalumā, purvu un bezgalīgās taigas ielenkumā. Noslēgumā vēl uzstāšanās Irkutskas radiofonā, uz kurieni mūs aizveda kāds šiverīgs žurnālists, par to, ka viņš sarunāja mums naktsmītnei viesnīcu zem stadiona tribīnēm. Pēc Egona intervēšanas enerģiski nodziedājām alpīnistu himnu „Es uzkāpu kalniņā!” Vai tiešām to radioklausītāji spēja noklausīties?

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/