PASAKAS PAR MIRRMI
Mirrmis un garās ausis.
Mirmīc brīdi apdomājās un tad izdvesa:
Kādā ne tik sensenu laiku dienā, nu nieka 14 gadus
atpakaļ, Mirmīc pēkšņi sadomāja arī kļūt par garausi. Bet, lai par tādu kļūtu,
bija vajadzīgas pareizās ausis. Garaušiem laba dzīve – ja salst, satinas ausīs
un aizmieg.
Domāts - darīts, devās Mirmīc pasaulē ausis meklēt.
Cāja un gāja, meklēja un meklēja. Meklēja vienu dienu, divas, trīs. Trešās
dienas vakarā Mirmīc nokļuva kādā ļoti jaukā aliņā. Tur jau rosījās vesela
zvēru ģimene – Mežāzis un Lauva, Skorpions un Vērsis un pavisam mazā Vērsīte.
(Sīkā Aunenīte tolaik vēl nemaz nebija piedzimusi)
Tie visi vienā balsī Mirmītim vaicāja:
-
Kurp, Mirmīt, iedams?
-
Eju pasaulē ausis meklēt, tā nokļuvu
jūspusē.
-
Kādas ausis tu vēlies – lielas vai
mazas, zilas vai pelēkas?
- Man būtu vajadzīgas visgarākās un vispūkainākās,
lai, tajās satinoties, ziemā nesaltu.
- Ak vai, Mirmīt, par vēlu tu nāc, - zvēri varenā
korī atbildēja.
- Tās pelēkās
un maigi pūkainās jau Mirmuliene paņēma un galvā uzlika. Bet zilās un spici
garās jau Vērsenītei pie pieres sietas.
Mirmīc, to dzirdēdams, it dikti saskuma, bet bļaut
skaļi nebļāva un raudāt neraudāja, tik sīku asariņu ar viegli trīsošu ķepu
notrausa. Lūpiņa nabagam raustīties raustījās, nu kā nu ne – tik tālu un ilgu
ceļu nācis, un laime bijusi pavisam tuvu, bet kas to deva!
Tad mazītiņš zaķīts no pagultes iztecēja, uz pleca
Mirmītim uzlēca un mīļi nočukstēja:
- Tavu gaišo sirsniņu es jau pa gabalu ieraudzīju,
tā ne skudriņu pa ceļam nesamīs, ne zirneklītim kājiņu noraus. Es tevi varētu
jo bagātīgi apbalvot, bet tev jau tikai tās ausis prātā. Tad nu klausies
uzmanīgi – došu tev īsas un strupas, bet varen mīlīgas brūnas aušteles. Ar tām
tu dzīvē nekad neapmaldīsies un vienmēr īsto ceļu spēsi saklausīt.
- Jā, paldies, zaķīt! - Mirmīc pateicīgs tencināja.
Priecīgs viņš bija tapis. Nudien!
Tad viņš uz brīdi uzrausās uz dīvāna, tur naigi
pasēdēja, ar draugiem patērzēja. Bet tad viņš laimīgs nadzīgi cilpoja mājup,
Mirmulieni mīlīgi apkampis, gandrīz padusē iežmiedzis.
Un pa ceļam viņa jaunās, zaķīša dotās, mazās brūnās
austiņas stiepās arvien garākas un garākas.
Ak, laimīgais, Mirmīc!
Lai Tavi sapņi piepildās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru