Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

60. turpinājums

* * *

Pēdējo reizi uz Altaju devos 1979. gadā. Šajā reizē 6 cilvēku kompānija devāmies uz Šavlas ezeru apkārtni. Atmiņā saglabājušies tikai daži fakti.

Lai nokļūtu aktīvā gājiena izejas vietā, vairāki simts kilometri bija jānobrauc ar gadījuma mašīnām. Parasti tajās atradās divas vietas, blakus šoferim.

Es ar Miermīli, īstajā vārdā Visvaldi, Zinātņu Akadēmijas pētnieku ķīmiķi drebināmies uz vientuļā Čujas trakta, gaidīdami mašīnu, kas mūs paķertu līdzi vēlamajā virzienā. Gar ausīm svilpo auksts vējš, smidzina lietus. Aizvēja nav. Bet Miermīļa mugursomā bez citām lietām, iestūķēta neparedzētajiem gadījumiem paredzētā spirta blašķe. Uzskatām, ka šāds gadījums ir pienācis. Miermīlis izvelk blašķi un karoti. Svinīgi pielej pilnu karoti 98^o šķidrumu un es to ieņemu.

(Ar karoti laikam nedzer un laikam arī šķidrumu neēd.) Tad šo operāciju atkārto viņš. Ar vienu karoti sasildīšanās ir vāja, bet to atkārtojot trīs reizes, sākam just siltumu, vai vismaz priecīgāku prātu. Tad piebrauca smagā mašīna un kļuva pavisam labi.

Pirmā sagaida Grebešoka pāreja. Tā reģistrēta kā 2^A _. grūtības kategorijas pāreja. Klasiskais veikšanas variants, pārvarot ledāja plaisas un ledus kritumu. Mūsu rīta čammāšanās dēļ Toljati un Ļeņingradas grupas mūs apsteidz. Ledājs aizņemts. Negribam ņemties viņu aizmugurē. Pagaidīsim kādu stundiņu, kamēr viņi atbrīvos ceļu. Bet šie ņemas un ņemas. Mums apnīk un nolemjam iet pa klintīm. Līdz pārejas augšai nekādas problēmas, bet noejā klintis ļoti stāvas. Arī ledājs vēl nav atbrīvots. Jāiet vien pa stāvo klinšu krauju, bet dažiem kļūst pavisam bailīgi. Ar smagu mugursomu noiet nemaz nav tik vienkārši. Noejas labajā pusē, netālu no mums ir ļoti stāva sniega-ledus nogāze, bez redzamiem akmeņiem un nelīdzenumiem. Sasienam somas ciešāk un palaižam pa nogāzi lejā. Nogāze tikai izskatījās gluda. Mugursomas lidoja kā futbola bumbas, pa ceļam kaisīdamas savu saturu uz visām pusēm. Toties nokāpām viegli, apsteidzot sāncenšu grupas. Atlika tikai savākt izkaisītās mantas. Liekas, ka zaudējumi nebija. Manas dūralumīnija karotes kāts paspēja sāniski salocīties par 90^o. Atvedu mājās kā suvenīru, bet citi to uzskatīja par lūzni un tas drīz vien pazuda.

Sasnieguši Šavlas ezeru, kas tiešām bija skaists, atvēlējām dienu atpūtai. Šīs dienās rītā gar mūsu nometni uz augšu dodas pāris puiši no krievu grupas. Viņi iet meklēt zelta sakni. Esot uzzinājuši, ka ielejas augšgala nogāzē šie augi esot. Lai nākot līdz, viņi aicina. Bet manējie tik slinki vai noguruši, ka atsakās kur doties. Eju viens. Pēc 3 stundām sasniedzam zelta sakņu nogāzi. Labi, ka tās ziedēja, citādi zaļajā nogāzē nevarētu tās atrast. Izkašņāju krietnu čupiņu smaržīgās saknītes. Atpakaļ iešanai vajadzēja tikai 2 stundas. Toties dārzā vēl joprojām tās aug.

Bijskā ieradāmies dienu agrāk. Gulšņāšanas vietā kāda pagalma sētmalē aizbraucu aplūkot 40 km attālo Šukšina dzimtas māju Srostku ciematā. No paugurā esošās ēkas pavērās skaists skats uz plašajiem laukiem. Mājai blakus grandioza grava ved uz vienas no lielākās Sibīrijas upes, Obes pusi. Iedomājos, ka Šukšins sēž pie rakstāmgalda, pa logu vēro sava dzimtā Altaja plašumus un domās traucas līdzi Obas ūdeņiem cauri visai Sibīrijai un atver nākamo pierakstāmo lapu.

* * *

1964. gadā devos Egonam līdz uz Kaukāzu. Bijām Elbrusa apkārtnē. Zinātāji rādīja, kurā pusē atrodas Eiropas augstākā smaile, bet divu nedēļu laikā es to neredzēju, jo virsotne nemitīgi bija ievīstījusies mākoņos. Pēc šī gājiena Egonam radās ideja organizēt kalnu tūriādi, kad vienlaicīgi uz kalniem dodas daudz grupas, kas iet pa dažādiem ceļiem un nobeigumā sanāk kopā jaukā, jau Rīgā izvēlētā vietā. Nobeigumā kopīga uzkāpšana spējām atbilstošā virsotnē.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/