Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

51. turpinājums

* * *

Strādājot un mācoties mājās pavadīju tikai nakts melnumu. Cēlos agri, vēl tagad atceros, 6.15 un ātri paēdis steidzos uz vilcienu. Vilcienā pavadīto stundu veltījām zolītei. Kompānija bija lieliska: brāļi Jānis un Agris Vības, Egons Lavendelis un viņa patēvs, kaislīgais makšķernieks Arturs Zīle, Uertu Andris. Ziemeļblāzmā pievienojās vēl viens otrs. Reizēm jutām, ka vilciens brauc pārāk ātri, jo nepalika laiks revanšam. Spēlējot rakstījām punktus, bet uz naudu spēlēts netika, izņemot reizi, kad kāds vīrs uzplijās ar lielu spēlēt gribēšanu un tikai par naudu. Tad viņš arī pamatīgi zaudēja. 8.00 biju pie sava darba galda Kronvalda bulvārī 4. Pēc darba pāris reizes nedēļā gāju uz slēpošanas treniņiem, kurus vadīja Meta Tiro un divus, trīs vakarus uz lekcijām, kas sākās 18.00. Interesanti bija tas, ka pēdējais vilciens uz Vecāķiem devās pirms septiņiem vakarā, tādēļ mājās varēju nokļūt ar Mīlgrāvja vai Jaunciema autobusiem, kas vakara stundās brauca reti. Braucot ar šiem autobusiem izkāpjot Vecmīlgrāvī vai Trīsciemā, vajadzēja četrus piecus kilometrus noiet kājām, pie tam lielu daļu pa mežu. Tumsā, pa mežu iedams centos stiprināt savu nervu sistēmu. Kaut gan meža taciņu gandrīz nevar samanīt, tomēr aizveru acis, un eju, cik ilgi varēšu paiet, neatvēris acis. Vienmēr jau bija sajūta, ka tūlīt atduršos kādā priekšā izlekušajā priedē. Vairāk par 100 soļiem reti kad šādā veidā varēju veikt. Mājās nokļuvu pēc vienpadsmitiem, kur mani sagaida mammas gardās vakariņas un ierastā gultiņa.

* * *

Manu mācību laikā Rīgā Ļeņingradas neklātienes institūta filiāle tika likvidēta un mūs visus ieskaitīja Rīgas Politehniskā institūta Neklātienes fakultātē. Es gan gribēju pāriet uz dienas nodaļu, bet fakultātes dekāns Ivanovskis, atteica, it kā vietu trūkuma dēļ mani nevarot uzņemt. Tā arī pabeidzu studijas 1961. gadā kā neklātnieks. Pirms beigšanas vajadzēja izstrādāt diplomprojektu. Man iedeva tēmu no Minskas automobiļu rūpnīcas. Tādēļ lidoju uz Minsku pirmsdiploma praksē. Biju tik apzinīgs, ka rūpnīcu apmeklēju katru dienu. Centos apgūt detaļu izgatavošanas tehnoloģiju variantus, daudz laika pavadīju mērīšanas laboratorijā. Brīvajā laikā ar  kopmītnes istabas biedriem spēlēju durakus. Atlidojis mājās devos pie projekta vadītāja Čiževska saņemt vadošos norādījumus un ķēros pie darba. Vajadzēja sazīmēt 10 lielās A1 formāta lapas. Atceros, ka laiks bija ļoti karsts. Rasējot sviedri pilēja uz lapas. Vismuļķīgākais bija noslēgums. Pirms pēdējo divu lapu rasēšanas uz labās rokas elkoņa uzmetās paliels augonis. Lai zīmētu uz horizontāla galda, rokai vajag atbalstu, bet elkonis sāp. Palīgā nāca mans neklātienes studiju biedrs Daukste, kurš pabeidza pēdējās lapas. Sarakstīju arī pabiezu paskaidrojuma rakstu ar aprēķiniem. Vienīgo reizi mūžā aprēķinos pielietoju noteikto integrāli. Kad darbu biju nodevis, atjēdzos, ka vienā vietā integrāļu rēķinā esmu aizmirsis pievienot ciparu 2, bet, protams, ne kāds to pētīja, ne lasīja. Aizstāvēšanā dabūju četrinieku.'

 Izlaidums bija kopīgs vakarniekiem un neklātniekiem. Vajadzēja institūtu beigt  arī Rolandam Upatniekam, bet viņu pēdējā mirklī atskaitīja no institūta. Rolandam bija ļoti slikti dzīves apstākļi, bet dzīvokli jeb kā pareizāk teikt dzīvojamo platību viņam negribēja piešķirt. Saniknojies viņš nosolījās par to rakstīt ārzemju avīzēm. Rektors Veiss to izdzirdējis, momentā atskaitīja. Tajos gados Rolands  vēl nebija slavenība. Toreiz viņa aizraušanās bija ūdens motosports. Lai viņa laiva iegūtu lielāku ātrumu, tad Pauliņš izgatavoja speciālus koniskos zobratus ar Novikova sazobi un Rolands uzstādīja dažus rekordus.

Tā kā beidzām tikai divi neklātnieki, tad ar Dauksti iegājām kādā krogā un iedzērām pa glāzītei par godu noietajam etapam. Un atkal jāsāk domāt, ko tālāk darīt. Fakultātē inženiera vietas nebija, bet visu laiku ņemties par mācību meistaru negribējās. Kādu brīdi pat nožēloju, ka nepārgāju uz fizikas studēšanu kā Grīnvalds, kas strādādams fakultātē par laborantu itin viegli pabeidza studijas un Valda Fricberga vadībā izstrādāja diplomdarbu. Pēc tam palika strādāt fakultātē par pasniedzēju.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

iepriekšējās publikācijas