Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

50. turpinājums

* * *

Man visai daudz laika prasīja studēšana Ļeņingradas Neklātienes institūtā. Kad tas tika likvidēts, tad mūs visus pievāca Politehniskais institūts.

Atmiņā palikušas dažādas epizodes par studēšanas priekiem un bēdām.

Kā man veicās krievu valodas eksāmenā, teicu jau agrāk, kādēļ man lika atnākt citu reizi. Savādāk man veicās Mašīnu elementu eksāmenā pie pasniedzēja Lazdiņa. Viņš bija neliela auguma vīriņš smalku balsi. Pēc darba vakaros viņa lekcijās nevarēju līdz beigām nosēdēt. Viņa smalkā augstā balss mani uzdzina miegu. Ar vienu roku plešu vaļā vismaz kreiso aci, bet roka tomēr raksta aizvien sīkākus grubuļus. Gandrīz acis jānoķīlē ar sērkociņiem. Kādas nedēļas mocījos, bet tad pārstāju iet uz viņa lekcijām. Turpināju mācīties patstāvīgi lasot literatūru un mājās rakstot garos kontroles darbus. Beidzot pienāca eksāmena vakars. Uz eksāmenu ieradušies ne tikai mehāniķi, bet arī ķīmiķes. Gaidot savu kārtu konsultēju ķīmiķu meitenes. Jūtu, ka es šo priekšmetu zinu. Mana kārta pienākusi īsi pirms pusnakts. Paņemu biļeti, skatos un neko vairs nezinu. Nevienu jautājumu! Kaut kā jau nomuļļāju atbildes, bet Lazdiņš saka, ka trijnieks jau iznāk, bet viņš jūt, ka es zinot labāk, lai atnākot kādu citu dienu. Es aizeju, bet sāku domāt, vai man trūkst priekšmetu, kas vēl jāapgūst. Nākamajā konsultāciju reizē eju pie viņa un saku, ka man nav laika vēl papildus sagatavoties. Darbs un citi priekšmeti u.t.t. Man pietiktu ar to pašu trijnieku. Viņš gan cenšas mani pārliecināt, bet beidzot trijnieku ieliek.

Grūts priekšmets bija Mehānismu un mašīnu teorija. To apguvām pie pasniedzēja Zirņa. Viņš izskaidroja burtu MMT (krieviski TMM) nozīmi. Sliktiem studentiem šie burti nozīmē: „Ты моя могила.” Labiem studentiem tie nozīmē: „Mana mīļā teorija.”  

Kad es par visiem kontroles darbiem un zīmētajiem ātruma un paātrinājuma plāniem saņēmu ieskaites, devos uz eksāmenu. Auditorija pilna ar studentiem – neklātniekiem. Visi kārto eksāmenu gan MMT, gan tehniskās mehānikas daļas kā Statiku, Kinemātiku vai Dinamiku. Sagatavoju atbildes un dodos pie viņa. Manu stāstījumu noklausījies, viņš nokrekšķinās un saka: „Dieniniekiem šis priekšmets skaitās ļoti grūts, bet to, ka neklātnieks atbild tik labi, savās pedagoga gaitās nevaru atcerēties. Apsveicu!”

            Fizikā eksāmenu vajadzēja kārtot pie pasniedzēja Eversa. Eksāmens notiek Vispārējās fizikas laboratorijas telpās Kronvalda bulvārī 4. Katrs students saņem biļeti un apsēžas, kur nu katrs var. Pie brīva galda vai blakus laboratorijas darba aprīkojumam, vai pirmajā telpā vai otrajā. Visi izņem no somām fizikas grāmatas un pārlasa vajadzīgās nodaļas. Daži raksta garu garos konspektus. Arī es palasīju dažas nodaļas, bet pārrakstīt grāmatas tekstu man bija neērti. Par katru jautājumu pierakstīju kādu domu vai formulu. Eksāmenā dabūju 4, bet tie, kuri pierakstīja garos konspektus, acīm redzot Eversa acīs bija galīgi muļķi un nesaņēma vairāk par 3, vai pat bija jāatnāk vēlreiz, jo pasniedzējs viņiem uzdeva tādus jautājumus par atbildamām tēmām, ka zēniem mutes kļuva sausas.

Materiālu mācībā eksāmens pie docenta Panteļējeva. Apguvu visas tērauda struktūras un to mikrošlifu attēlus. Mācoties, priekšmets mani tā ieinteresēja, ka labprāt strādātu šajā jomā, bet Latvijā šajā nozarē ir maz darba vietas. Pārrunājām biļešu jautājumus un viņš grāmatiņā ierakstīja teicamu atzīmi.

Siltumtehnikas eksāmenu kārtojām pie docenta Mellupa. Viņš katram iedod konvertā ievietotu biļeti. Apsēžamies savās vietās un sākam apdomāt atbildes, kad pēkšņi viņš saka: „Vai jums būtu iebildumi, ja es uz īsu brīdi aiziešu līdz laboratorijai.” Ko gan mums iebilst?

Ļoti smags ir eksāmens Elektrotehnikā pie docenta Jansona. Bez špikerīša ir pavisam grūti, jo sarežģītās elektrotehnikas formulas grūti atcerēties. Eksāmena piezīmes drīkstēja pierakstīt uz sava papīra, vispirms iedodot to docentam apskatīšanai. Pasniedzu viņam A4 lieluma līniju lapu. Viņš no visām pusēm lapu uzmanīgi aplūko un secinājis, ka tā ir tīra, ļauj to izmantot. Norāda vietu tieši sev pretī. Apsēžos un pārdomāju jautājumus. Bet mājās es tomēr špikerīti sagatavoju. Ar zīmuli uz līnijām sīkiem burtiņiem sarakstīju vajadzīgās formulas. Docents lapu apskatot šo sīko pierakstu neredzēja un es nopelnīju četrinieku, jo pāris pierakstītās formulas man noderēja.

Reiz cerēju eksāmenu nokārtot izmantojot „blatu”. Kad vēl skaitījos Ļeņingradas Institūtā, tad lai ieskaitītu studentus nākamajā kursā, pietika, ja bija nokārtots kursā paredzētais eksāmenu skaits, neraugoties uz priekšmetu atbilstību attiecīgajam kursam. Tā kā nebiju nokārtojis savlaicīgi dažus grūtākus priekšmetus, tad lai oficiāli nokļūtu nākamajā kursā, domāju pieķeršu klāt „Darba aizsardzību”, kas jānokārto pie tehnikuma kursa biedra Olafa. Gan jau minimālo atzīmi dabūšu. Aizeju. Olafs uzdod jautājumus, bet par diviem neesmu dzirdējis ne vārda. Šis tik nosaka: ”Atnāc citu reizi!” Citu reizi neatnācu. Gaidīju, kamēr būs cits pasniedzējs!

Vienu no Metālgriešanas mašīnu eksāmeniem kārtoju pie mana vēlākā šefa, docenta Zara. Viņš iedod liela izmēra gaismas kopiju, kur parādīta kādas konisko zobratu zobu apstrādes mašīnas kinemātiskā shēma. Pinos pa parādītajām vārpstām un zobratiem kā pliks pa nātrēm. Kaut ko jau izpētīju un viņš ieliek atzīmi 4, bet man tāda sajūta, ka tieku atbrīvots, lai nekavētu viņa dārgo laiku.

Metālgriešanas mašīnās apmeklēju Pauliņa lekcijas. Visi bijām sajūsmā, kad viņš stāstīja par zobratu zobu apstrādes mašīnu struktūrām, vienlaicīgi pie tāfeles darbojoties ar abām rokām. Ar vienu roku zīmēja shēmas, bet ar otru rakstīja vienādojumus. Viss bija it kā vienkārši, bet grūti uztverami. Pat nevarēju iedomāties, ka visai drīz kļūšu viņa kolēģis.

Materiālu pretestību kārtoju pie dekāna vietnieka Ervida Ceplīša. Pēc manām domām, biļeti esmu atbildējis teicami. Arī uzdevumus izrēķinājis. Cerēju uz piecnieku. Ceplītis groza manu piezīmju lapu un pēta, kas tur sarakstīts. Domās saku: „Liec taču 5 !”. Bet viņš ieliek četri. Arī nav jau slikti.

Pie viņa strādājām arī laboratorijas darbus. Atceros, ka Raiņa bulvāra pagraba telpā iekārtotajā laboratorijā pētījām sijas lieci. Pie sijas ar magnetiņiem piestiprināti tenzometriskie devēji. Sija tiek noslogota ar noteikta lieluma spēku un tenzometru rādītāji uzrāda attiecīgā sijas punkta deformāciju. Lai nolasītu rādījumus, to apgaismošanai izmantojām rokas lampu. Pienācis 15 minūšu starpbrīdis. Ceplītis aiziet aiz ”kulisēm” atpūsties, bet mēs paliekam savās vietās. Mūsu kolēģis Kripēns, sen jau nelaiķis, atrodas mazliet „zem grādiem” un izskatās visai nemierīgs. Pēkšņi viņš ieminas: „starpbrīdī taču nevajag velti tērēt elektrību”, un izrauj no sienas lampas kontaktdakšiņu. Lampa, protams, nodziest, bet, no šī paša vada barojās arī tenzometru elektromagnēti un tie visi Blarkšķ! nokrīt zemē un sadalās sastāvdaļās. Atnāk Ceplītis un kļūst bāls kā kaļķis. Viņš nesaka ne vārda un atlaiž mūs mājās. Daļēji jau arī viņš vainīgs, jo nebrīdināja, un arī neizskaidroja slēguma shēmu. Viņš jau gan nevarēja iedomāties, ka kāds „duraks” sāks šiverēties.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/