Elita Ratinika

... ierūcinu savu „KA” un braucu uz lauku mājām.

Sarkanā mašīnīte, kā dzērvenīte, ieripo sētsvidū ...

Vēderā man kurkstoņa, zem kājām –

gurkstoņa, un, lūk, esmu sadzirdēta,

jo atvērtajās durvīs jau virmo siltums ...

Kā no tikko ienestas malkas, no manis nes vēsums ...

Atsēžos plītspriekšā un uzduru zābakus pagalēm,

tā nu tie žūst, kā māla podi uz žoga.

Kāds man uzvelk kājās lielumlielas vilnas zeķes,

samet pannā treknumtreknu cūkas miesu,

raupjos pirkstos paņem sāli.

Ber uz pannas, ber uz plīts ...

Sāk smaržot tik normāli, kā jāsmaržo virtuvē ...
Ja ir vieta kur atsilt kājām, tās ir mājas, bet,

ja sasilst sirds, tad tās ir labas mājas –

varu atļauties gudri domāt, ja ir kāds, kurš gudri dara. 
   Šķīvis netiek meklēts, maize un gaļa labi izskatās uz malkas pagalēm,

pirksti un zobi aizstāj galda piederumus ...

Maltītes beigās paņemu oglīti un rakstu uz pagalēm: paldies!
Kāds pienāk, pasmaida un aicina mani uz to istabu,

kurā smaržo tikko no kumodes izņemti linu palagi.

Ar labu nakti!

  Ps. Vairs nevarēšu aizbraukt pie brālēna uz laukiem,

jo šodien pārdevu savu „KA” ...