Elita Ratinika
... ierūcinu
savu „KA” un braucu uz lauku mājām.
Sarkanā
mašīnīte, kā dzērvenīte, ieripo sētsvidū ...
Vēderā man
kurkstoņa, zem kājām –
gurkstoņa, un,
lūk, esmu sadzirdēta,
jo atvērtajās
durvīs jau virmo siltums ...
Kā no tikko
ienestas malkas, no manis nes vēsums ...
Atsēžos
plītspriekšā un uzduru zābakus pagalēm,
tā nu tie žūst,
kā māla podi uz žoga.
Kāds man uzvelk
kājās lielumlielas vilnas zeķes,
samet pannā
treknumtreknu cūkas miesu,
raupjos
pirkstos paņem sāli.
Ber uz pannas,
ber uz plīts ...
Sāk smaržot tik
normāli, kā jāsmaržo virtuvē ...
Ja ir vieta kur atsilt kājām, tās ir mājas, bet,
Ja ir vieta kur atsilt kājām, tās ir mājas, bet,
ja sasilst
sirds, tad tās ir labas mājas –
varu atļauties
gudri domāt, ja ir kāds, kurš gudri dara.
Šķīvis netiek meklēts, maize un gaļa labi izskatās uz malkas pagalēm,
Šķīvis netiek meklēts, maize un gaļa labi izskatās uz malkas pagalēm,
pirksti un zobi
aizstāj galda piederumus ...
Maltītes beigās
paņemu oglīti un rakstu uz pagalēm: paldies!
Kāds pienāk, pasmaida un aicina mani uz to istabu,
Kāds pienāk, pasmaida un aicina mani uz to istabu,
kurā smaržo
tikko no kumodes izņemti linu palagi.
Ar labu nakti!
Ps. Vairs nevarēšu aizbraukt pie brālēna uz
laukiem,
jo šodien
pārdevu savu „KA” ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru