Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
47. turpinājums
* * *
1959. gadā pie
mums dzīvoja vasarnieki no Maskavas. Sarunās ar viņiem radās doma aizbraukt uz
Maskavu. Iniciatore bija mamma. Viņa no vasarniekiem un vēl citiem paziņām
dabūja dažādas Maskavas adreses. Savācāmies 4 cilvēki. Es ar mammu, kaimiņiene
Lilija Čakste un Ķīmijas fakultātes pasniedzējs Valdis Grunte, tagad jau
nelaiķis. Starp citu, mēs centāmies viņu saprecināt ar Milvijas māsas
draudzeni. Uzaicinājām viņus uz Vecāķiem. Likās, ka viss veidosies, jo
izskatījās, ka rodas savstarpējas simpātijas, bet šiem neticami aizņemtajiem
cilvēkiem neatradās brīvs laiks, lai turpinātu pazīšanos. Varbūt Valdis
baidījās no šī soļa. Tā viņš palika vientulis līdz mūža galam.
Neatceros, kā
nokļuvām Maskavā pie Martas Petrovnas Kadzei. Marta, pensionēta grāmatvede,
Pirmā Pasaules kara laikā aizbraukusi no Latvijas, vēlāk apprecējusies, liekas,
ar kaukāzieti, kurš tagad jau miris. Viņa mūs ārkārtīgi sirsnīgi uzņēma savā
vienistabas dzīvoklītī, netālu no Kurskas stacijas. Kopā ar viņu dzīvoja korpulentā meita Roza ar
znotu un dēlu. Tajā laikā dēls atradās pionieru nometnē. Mammai ar Liliju ierādīja
vietu gultā, blakus gultai uz grīdas noklāja matraci un tur iekārtoja guļas
vietu man un Valdim. Līdz ar to visa grīdas platība tika aizņemta. Paši
iekārtojās virtuvītē.
Lielu iespaidu
uz mums atstāja Amerikas izstāde Sokoļņikos. Šodienas atmiņā palikuši daudzie
pepsikolas automāti, ar līdz tam neredzēto, avīzēs kritizēto, satrunējušā kapitālisma
simbolu pepsikolas dzērienu. Pirmo reizi informāciju par šo dzērienu ieguvu no
Mihaila Tāla intervijas, kurā viņš teica, ka tas ir gards, atspirdzinošs,
bezalkoholisks dzēriens. Pēc presē rakstītā varēja secināt, ka tas ir
alkoholisks dzēriens ar narkotisku iedarbību. Izstādē pepsikolas automāti bija
izvietoti daudzās vietās un pieeja bija bez maksas. Otrais brīnums: papīra
trauki, glāzītes, šķīvji. Tādas lietas nebijām redzējuši. Iespaidīgas bija
milzīgo izmēru fotogrāfijas, kurās attēloti ASV dabas skati un sadzīves ainas.
Pārsteidza abstraktās skulptūras. Nesapratām tās. Visi fotografējāmies pie
izstādītajām automašīnām. Starp tām un mūsu Moskvičiem starpība milzīga.
Maskavā
iespaidu radīja Sarkanais laukums ar Kremli, ar tā pagalmā esošo milzīgo lielgabalu
un zvanu. Paciemojāmies arī pie Vladimira Iļjiča un Josifa Visarionoviča.
Pēdējais izskatījās krietni dzīvīgāks. Lai tiktu pie viņiem pastāvējām pāris
stundas rindā.
Izstaigājām
arī netālu esošos milzīgos universālveikalus GUM un CUM. Berzāmies ļaužu
pārpildītajās veikalu ejās. Kur bija izmests kāds deficīts, tad tur klāt
nevarēja piekļūt.
Izstaigājām
arī Maskavas ielas, un apmaldījāmies, jo nepadomājām, ka ielām ir radiāls
plānojums. Ejam pa Gorkija ielu, pēc pāris kilometriem nogriežamies pa labi,
ejam cerēdami nokļūt pie Metro. Veltīgas cerības! Beidzot kādam pajautājam. Lai
tiktu uz metro liels gabals jābrauc ar autobusu.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru