Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

47. turpinājums

* * *

1959. gadā pie mums dzīvoja vasarnieki no Maskavas. Sarunās ar viņiem radās doma aizbraukt uz Maskavu. Iniciatore bija mamma. Viņa no vasarniekiem un vēl citiem paziņām dabūja dažādas Maskavas adreses. Savācāmies 4 cilvēki. Es ar mammu, kaimiņiene Lilija Čakste un Ķīmijas fakultātes pasniedzējs Valdis Grunte, tagad jau nelaiķis. Starp citu, mēs centāmies viņu saprecināt ar Milvijas māsas draudzeni. Uzaicinājām viņus uz Vecāķiem. Likās, ka viss veidosies, jo izskatījās, ka rodas savstarpējas simpātijas, bet šiem neticami aizņemtajiem cilvēkiem neatradās brīvs laiks, lai turpinātu pazīšanos. Varbūt Valdis baidījās no šī soļa. Tā viņš palika vientulis līdz mūža galam.

Neatceros, kā nokļuvām Maskavā pie Martas Petrovnas Kadzei. Marta, pensionēta grāmatvede, Pirmā Pasaules kara laikā aizbraukusi no Latvijas, vēlāk apprecējusies, liekas, ar kaukāzieti, kurš tagad jau miris. Viņa mūs ārkārtīgi sirsnīgi uzņēma savā vienistabas dzīvoklītī, netālu no Kurskas stacijas.  Kopā ar viņu dzīvoja korpulentā meita Roza ar znotu un dēlu. Tajā laikā dēls atradās pionieru nometnē. Mammai ar Liliju ierādīja vietu gultā, blakus gultai uz grīdas noklāja matraci un tur iekārtoja guļas vietu man un Valdim. Līdz ar to visa grīdas platība tika aizņemta. Paši iekārtojās virtuvītē.

Lielu iespaidu uz mums atstāja Amerikas izstāde Sokoļņikos. Šodienas atmiņā palikuši daudzie pepsikolas automāti, ar līdz tam neredzēto, avīzēs kritizēto, satrunējušā kapitālisma simbolu pepsikolas dzērienu. Pirmo reizi informāciju par šo dzērienu ieguvu no Mihaila Tāla intervijas, kurā viņš teica, ka tas ir gards, atspirdzinošs, bezalkoholisks dzēriens. Pēc presē rakstītā varēja secināt, ka tas ir alkoholisks dzēriens ar narkotisku iedarbību. Izstādē pepsikolas automāti bija izvietoti daudzās vietās un pieeja bija bez maksas. Otrais brīnums: papīra trauki, glāzītes, šķīvji. Tādas lietas nebijām redzējuši. Iespaidīgas bija milzīgo izmēru fotogrāfijas, kurās attēloti ASV dabas skati un sadzīves ainas. Pārsteidza abstraktās skulptūras. Nesapratām tās. Visi fotografējāmies pie izstādītajām automašīnām. Starp tām un mūsu Moskvičiem starpība milzīga.

Maskavā iespaidu radīja Sarkanais laukums ar Kremli, ar tā pagalmā esošo milzīgo lielgabalu un zvanu. Paciemojāmies arī pie Vladimira Iļjiča un Josifa Visarionoviča. Pēdējais izskatījās krietni dzīvīgāks. Lai tiktu pie viņiem pastāvējām pāris stundas rindā.

Izstaigājām arī netālu esošos milzīgos universālveikalus GUM un CUM. Berzāmies ļaužu pārpildītajās veikalu ejās. Kur bija izmests kāds deficīts, tad tur klāt nevarēja piekļūt.

Izstaigājām arī Maskavas ielas, un apmaldījāmies, jo nepadomājām, ka ielām ir radiāls plānojums. Ejam pa Gorkija ielu, pēc pāris kilometriem nogriežamies pa labi, ejam cerēdami nokļūt pie Metro. Veltīgas cerības! Beidzot kādam pajautājam. Lai tiktu uz metro liels gabals jābrauc ar autobusu.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/