Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

46. turpinājums

* * *

1957. gadā kopā ar māsas izlaiduma klasi braucu ekskursijā uz Ļeņingradu. Tā kā autobusā bija brīvas vietas, tad piedāvājām šo braucienu Arvīdam ar Elgu. Tā mums izveidojās 3 cilvēku kompānija, jo vidusskolnieces ar dažiem vidusskolniekiem un klases audzinātājs, lieliskais cilvēks, skolotājs Buks veidoja savu kompāniju. Lielu iespaidu radīja Ermitāžas apmeklējums un brauciens uz Pēterhofu. Arī mamma, ar kādu citu grupu devās uz Ļeņingradu.

Māsa skolu beidza tikai ar piecniekiem. Nesaprotu, kādēļ viņa nesaņēma ne zelta, ne sudraba medaļu. Irēna nevarēja izdomāt, kur mācīties tālāk. Es ieteicu, lai nāk uz Fizmatiem. Tā kā es fakultātē atrados katru dienu, tad darbojos par starpnieku, paziņodams viņai, kad konsultācijas, kad eksāmeni. Bet tavu trakumu. Pateicu kļūdainu fizikas eksāmena datumu. Pēc manas versijas eksāmenam vajadzēja būt pēc divām dienām. Viņa mājās mierīgi mācās, bet pēkšņi ar mašīnu atbrauc Kručāns. Eksāmens ir šodien, bet tā kā nav varējuši sagaidīt Irēnu, tad atbraucis pakaļ. (Tajos gados telefona sakari bija pilnīgi neattīstīti.) Irēna šokā. Asarās. Abi aizbrauc uz fakultāti un pats Kručāns pieņem eksāmenu. Rezultātā Irēna kļūst par Fizmatu studenti. 

Viņa bija kļuvusi par spēcīgu riteņbraucēju. Irēnai no 1956. gada piederēja vairāki Latvijas rekordi treka braukšanā jaunietēm. 200 m gaitā 14,6 s, bet 500 metros 38,3 sekundes. Es ar mammu bieži gājām skatīties Spartaka (kādreizējā Marsa) velotrekā Zelta lentas sacensības. 1957. gadā viņa ieguva šo lentu. Viena no viņas sāncensēm bija Emīlija Putniņa. Parasti Irēna Emīliju vinnēja. Sākot studēt, Irēna beidza nodarbošanos ar velosportu, bet Emīlija pārtapusi par Sonku kļuva par Pasaules čempioni. Man ienāca prātā tādas grēcīgas domas. Ja Kručāns nebūtu atbraucis pakaļ Irēnai, tad viņa nekļūtu par studenti un tad nevajadzētu pamest riteņbraukšanu. Un kas to var zināt kā tad būtu ar Emīliju?

Es jau arī labi braucu ar riteni, bet neatradu taciņu uz šo sporta veidu un arī mani neviens neatrada. Irēnas treneris bija kādreizējais ātrslidotājs Pēteris Strods, kura sieva baletmeistare Irēna Strode. Viņš vēl aicināja Irēnu sportot, bet viņa nepiekāpās. Esot daudz laika jāziedo mācībām. Viņa palika cieta kā krams.

* * *

            1955. vai 1956. gadā nopirkām televizoru „Rekords”. Darbā dabūju kapara cauruli, to saliecu pēc literatūrā norādītajiem mēriem, nopirkām kabeli un atliek tikai uzstādīt uz jumta. Izdomāju, ka antenu var novietot arī zem jumta. Nav ko plātīties ar tālrādes esamību. Darbības sākumā programma bija diezgan nabadzīga. Skatījāmies Panorāmu un kinofilmas. Bet ja bija pārraide no daiļslidošanas sacensībām vai arī rādīja kādu lugu no TV studijas. Tad skatīties nāca arī kaimiņi, visbiežāk Juronkulis ar Lūcitanti. Tajā laikā mums govs vairs nebija, tādēļ viņi vienmēr par skatīšanos atnesa pudeli piena no savas govs. Reizēm arī Natiņa nāca skatīties. Tā sanāca pilna skatītāju zāle, tas ir mūsu guļamistaba. Paši kā zvirbuļi satupāmies gultā, kaimiņi krēslos. Ja bija kādi mazāki bērni, tad tie tupēja uz grīdas. Pārraidei beidzoties rosinājās pārrunas gan par noskatīto izrādi vai par dzīvi. Bija ļoti interesanti.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/