Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
46. turpinājums
* * *
1957. gadā
kopā ar māsas izlaiduma klasi braucu ekskursijā uz Ļeņingradu. Tā kā autobusā
bija brīvas vietas, tad piedāvājām šo braucienu Arvīdam ar Elgu. Tā mums
izveidojās 3 cilvēku kompānija, jo vidusskolnieces ar dažiem vidusskolniekiem
un klases audzinātājs, lieliskais cilvēks, skolotājs Buks veidoja savu
kompāniju. Lielu iespaidu radīja Ermitāžas apmeklējums un brauciens uz
Pēterhofu. Arī mamma, ar kādu citu grupu devās uz Ļeņingradu.
Māsa skolu
beidza tikai ar piecniekiem. Nesaprotu, kādēļ viņa nesaņēma ne zelta, ne
sudraba medaļu. Irēna nevarēja izdomāt, kur mācīties tālāk. Es ieteicu, lai nāk
uz Fizmatiem. Tā kā es fakultātē atrados katru dienu, tad darbojos par
starpnieku, paziņodams viņai, kad konsultācijas, kad eksāmeni. Bet tavu
trakumu. Pateicu kļūdainu fizikas eksāmena datumu. Pēc manas versijas eksāmenam
vajadzēja būt pēc divām dienām. Viņa mājās mierīgi mācās, bet pēkšņi ar mašīnu
atbrauc Kručāns. Eksāmens ir šodien, bet tā kā nav varējuši sagaidīt Irēnu, tad
atbraucis pakaļ. (Tajos gados telefona sakari bija pilnīgi neattīstīti.) Irēna
šokā. Asarās. Abi aizbrauc uz fakultāti un pats Kručāns pieņem eksāmenu.
Rezultātā Irēna kļūst par Fizmatu studenti.
Viņa bija
kļuvusi par spēcīgu riteņbraucēju. Irēnai no 1956. gada piederēja vairāki Latvijas
rekordi treka braukšanā jaunietēm. 200 m gaitā 14,6 s, bet 500 metros 38,3
sekundes. Es ar mammu bieži gājām skatīties Spartaka (kādreizējā Marsa)
velotrekā Zelta lentas sacensības. 1957. gadā viņa ieguva šo lentu. Viena no
viņas sāncensēm bija Emīlija Putniņa. Parasti Irēna Emīliju vinnēja. Sākot
studēt, Irēna beidza nodarbošanos ar velosportu, bet Emīlija pārtapusi par
Sonku kļuva par Pasaules čempioni. Man ienāca prātā tādas grēcīgas domas. Ja
Kručāns nebūtu atbraucis pakaļ Irēnai, tad viņa nekļūtu par studenti un tad
nevajadzētu pamest riteņbraukšanu. Un kas to var zināt kā tad būtu ar Emīliju?
Es jau arī
labi braucu ar riteni, bet neatradu taciņu uz šo sporta veidu un arī mani
neviens neatrada. Irēnas treneris bija kādreizējais ātrslidotājs Pēteris
Strods, kura sieva baletmeistare Irēna Strode. Viņš vēl aicināja Irēnu sportot,
bet viņa nepiekāpās. Esot daudz laika jāziedo mācībām. Viņa palika cieta kā
krams.
* * *
1955. vai 1956. gadā nopirkām
televizoru „Rekords”. Darbā dabūju kapara cauruli, to saliecu pēc literatūrā
norādītajiem mēriem, nopirkām kabeli un atliek tikai uzstādīt uz jumta.
Izdomāju, ka antenu var novietot arī zem jumta. Nav ko plātīties ar tālrādes
esamību. Darbības sākumā programma bija diezgan nabadzīga. Skatījāmies Panorāmu
un kinofilmas. Bet ja bija pārraide no daiļslidošanas sacensībām vai arī rādīja
kādu lugu no TV studijas. Tad skatīties nāca arī kaimiņi, visbiežāk Juronkulis
ar Lūcitanti. Tajā laikā mums govs vairs nebija, tādēļ viņi vienmēr par
skatīšanos atnesa pudeli piena no savas govs. Reizēm arī Natiņa nāca skatīties.
Tā sanāca pilna skatītāju zāle, tas ir mūsu guļamistaba. Paši kā zvirbuļi
satupāmies gultā, kaimiņi krēslos. Ja bija kādi mazāki bērni, tad tie tupēja uz
grīdas. Pārraidei beidzoties rosinājās pārrunas gan par noskatīto izrādi vai
par dzīvi. Bija ļoti interesanti.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru