Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

45. turpinājums

* * *

Augstā vadība mūsu fakultāti nozīmēja par šefu kolhozam, kurš atradās Ogres krastos netālu no Glāzšķūņa. Pirmajos gados šefojām, sākot no siena laika līdz kartupeļu novākšanas laikam. Šo iespēju mēs izmantojām plaši. Un kādēļ gan ne? Rīgā alga krājās, kolhozā paēdis biji, darbs svaigā gaisā. Šādai talkai ir atrodami tikai plusi. Visjaukāk jau strādāt pie siena novākšanas. Nekāda vaina nebija arī darbos pie labības novākšanas. Tajos laikos vēl vajadzēja siet kūlīšus, sliet statiņus un likt tiem galvā cepures. Tagad jau laikam šāds darbs ir padzisis no atmiņas. Vienīgi pa lauku, rugāju dēļ, nevarēja iet basām kājām un kūlīšus sienot tika sadurstītas rokas. Vienmēr, kad devos kolhoza darbos, strādāju kopā ar studentiem, nespēlēju priekšnieku kā to darīja viens otrs. 

Atmiņā palikusi reize, kad strādāju kopā ar 5. kursa matemātiķiem ar kuriem man veidojās ļoti draudzīgas attiecības. Ar Imantu Kārkliņu satiekos vēl joprojām. Tajā kursā mācījās jauka meitene Inta Grīnvalde. Ļoti sabiedriska, atsaucīga. Uz viņu cerēja Imants un Indulis. Inta deva priekšroku Imantam. Bieži negadījās tik strādīgi studenti. Agronomei reizēm pat pietrūka darba ko dot. Imants, ar cirvi tīrot aizaugušu grāvi, pat iecirta sev rokas mīkstumos. Jaungadu sagaidīt mani ielūdza pie Intas. Viņas ģimene dzīvoja savā mājiņā Blīdenes ielā Ziepniekkalnā. Jaungada sagaidītāju kompānijā Inta bija visjautrākā. Viņa uz jautrību aizrāva visus. Skanēja dziesmas, dimdēja grīda dancojot un ejot rotaļās. No rīta ar mundru garastāvokli devāmies mājās. Diemžēl nepagāja necik ilgs laiks, kad Intas vairs nebija. Asins vēzis... Bet Imants visu mūžu palika viens.

Dažreiz, kad vajadzēja palīdzēt mīļajam kolhozam, talkā devāmies tikai mēs, tā saucamais mācību palīgpersonāls. Šādās reizēs talkojām aizrautīgi, gan siena pļavā, gan kolhoznieku mājās.

Pēc darba Arvīds uzmet plecā sekumus, uzņem raitu soli un soļu ritmā skandina populāros pantus par kādreizējām kulšanas talkām:

                               Iekšā laidējs Lielais Krišs,

  Tas uz meitām varen prišs;

                      Katrā draudzes pagastā,

                     Tam ir sava līgava.

Klausoties Arvīda ziņģes skaņās braši ejam ciemos, līdzi paņēmuši kādu trauciņu. Saimnieks arī kaut ko uzliek galdā un tā draudzīgās pārrunās stundas rit. Mani interesē jautājums, ko saimnieks darītu, ja zemi atdotu atpakaļ. Viņš drūmi atsaka, ka neietu par savas zemes saimnieku, jo pie šādas sistēmas tam neesot jēgas.

Pienācis laiks doties uz savām migām, kad ieraugu, ka saimnieka kucēns, kurš visu laiku berzējās gar manām kājām, nograuzis bikšu galu. Vajadzēja uz šujmašīnas kaut ko saglābt. Savukārt es reiz aizņēmies riteni, braukšanai uz tālāku kolhoza vietu, atpakaļ ceļā sastapu ceļmalas akmeni, kas atsitās pret pedāļa kurbuli un tas aizlido prom no riteņa...

Turpmākos gados ierobežoja talkās braukšanu, jo darba vietai tas bija gaužam neizdevīgi. Vīri sauļojas pļavās, bet Rīgā tiem krājas alga. Tādēļ, kaut kur augšās tika nolemts, ka talkās brauc mācību laikā, septembra mēnesī un, ka studentu grupai brauc līdz pasniedzējs vai laborants uz visu mēnesi, vai uz divām nedēļām, ja sarunāja nomainītāju.

Tā arī visus gadus ko strādāju gan LVU, gan RPI, gan RIP septembra mēnesī ar studentu grupu vajadzēja doties uz kolhozu. Vismaz uz divām nedēļām, ja bija dabūts nomainītājs. Ja septembris bija saulains, bez lietus, tad arī kaut kas tika padarīts. Bet lietainos septembros tikai muļļājāmies. Reiz pat no kāda Alūksnes rajona kolhoza, nepārtrauktā lietus dēļ, mūs atveda atpakaļ uz Rīgu jau pēc nedēļas. Interesanti, ka talkas beigās saņemot aprēķinu, gandrīz nekas nebija nopelnīts. Vienalga, vai laiks bija jauks vai slikts. Labākā gadījumā tika aprēķināti pāris rubļi par visu mēnesi. Tad gan tika pieteikts, ka esam strādājuši labi. Pilnīgi kā parunā: „Neticami, bet fakts.”

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/