Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
45. turpinājums
* * *
Augstā vadība mūsu fakultāti nozīmēja par šefu
kolhozam, kurš atradās Ogres krastos netālu no Glāzšķūņa. Pirmajos gados
šefojām, sākot no siena laika līdz kartupeļu novākšanas laikam. Šo iespēju mēs
izmantojām plaši. Un kādēļ gan ne? Rīgā alga krājās, kolhozā paēdis biji, darbs
svaigā gaisā. Šādai talkai ir atrodami tikai plusi. Visjaukāk jau strādāt pie
siena novākšanas. Nekāda vaina nebija arī darbos pie labības novākšanas. Tajos
laikos vēl vajadzēja siet kūlīšus, sliet statiņus un likt tiem galvā cepures.
Tagad jau laikam šāds darbs ir padzisis no atmiņas. Vienīgi pa lauku, rugāju
dēļ, nevarēja iet basām kājām un kūlīšus sienot tika sadurstītas rokas.
Vienmēr, kad devos kolhoza darbos, strādāju kopā ar studentiem, nespēlēju
priekšnieku kā to darīja viens otrs.
Atmiņā palikusi reize, kad strādāju kopā ar 5. kursa
matemātiķiem ar kuriem man veidojās ļoti draudzīgas attiecības. Ar Imantu
Kārkliņu satiekos vēl joprojām. Tajā kursā mācījās jauka meitene Inta Grīnvalde.
Ļoti sabiedriska, atsaucīga. Uz viņu cerēja Imants un Indulis. Inta deva
priekšroku Imantam. Bieži negadījās tik strādīgi studenti. Agronomei reizēm pat
pietrūka darba ko dot. Imants, ar cirvi tīrot aizaugušu grāvi, pat iecirta sev
rokas mīkstumos. Jaungadu sagaidīt mani ielūdza pie Intas. Viņas ģimene dzīvoja
savā mājiņā Blīdenes ielā Ziepniekkalnā. Jaungada sagaidītāju kompānijā Inta
bija visjautrākā. Viņa uz jautrību aizrāva visus. Skanēja dziesmas, dimdēja grīda
dancojot un ejot rotaļās. No rīta ar mundru garastāvokli devāmies mājās.
Diemžēl nepagāja necik ilgs laiks, kad Intas vairs nebija. Asins vēzis... Bet
Imants visu mūžu palika viens.
Dažreiz, kad vajadzēja palīdzēt mīļajam kolhozam,
talkā devāmies tikai mēs, tā saucamais mācību palīgpersonāls. Šādās reizēs
talkojām aizrautīgi, gan siena pļavā, gan kolhoznieku mājās.
Pēc
darba Arvīds uzmet plecā sekumus, uzņem raitu soli un soļu ritmā skandina
populāros pantus par kādreizējām kulšanas talkām:
Iekšā laidējs Lielais Krišs,
Tas uz meitām varen prišs;
Katrā draudzes
pagastā,
Tam ir sava
līgava.
Klausoties
Arvīda ziņģes skaņās braši ejam ciemos, līdzi paņēmuši kādu trauciņu. Saimnieks
arī kaut ko uzliek galdā un tā draudzīgās pārrunās stundas rit. Mani interesē
jautājums, ko saimnieks darītu, ja zemi atdotu atpakaļ. Viņš drūmi atsaka, ka
neietu par savas zemes saimnieku, jo pie šādas sistēmas tam neesot jēgas.
Pienācis laiks doties uz savām migām, kad ieraugu, ka
saimnieka kucēns, kurš visu laiku berzējās gar manām kājām, nograuzis bikšu
galu. Vajadzēja uz šujmašīnas kaut ko saglābt. Savukārt es reiz aizņēmies
riteni, braukšanai uz tālāku kolhoza vietu, atpakaļ ceļā sastapu ceļmalas
akmeni, kas atsitās pret pedāļa kurbuli un tas aizlido prom no riteņa...
Turpmākos gados ierobežoja talkās braukšanu, jo darba
vietai tas bija gaužam neizdevīgi. Vīri sauļojas pļavās, bet Rīgā tiem krājas
alga. Tādēļ, kaut kur augšās tika nolemts, ka talkās brauc mācību laikā,
septembra mēnesī un, ka studentu grupai brauc līdz pasniedzējs vai laborants uz
visu mēnesi, vai uz divām nedēļām, ja sarunāja nomainītāju.
Tā arī visus gadus ko strādāju gan LVU, gan RPI, gan
RIP septembra mēnesī ar studentu grupu vajadzēja doties uz kolhozu. Vismaz uz
divām nedēļām, ja bija dabūts nomainītājs. Ja septembris bija saulains, bez
lietus, tad arī kaut kas tika padarīts. Bet lietainos septembros tikai
muļļājāmies. Reiz pat no kāda Alūksnes rajona kolhoza, nepārtrauktā lietus dēļ,
mūs atveda atpakaļ uz Rīgu jau pēc nedēļas. Interesanti, ka talkas beigās
saņemot aprēķinu, gandrīz nekas nebija nopelnīts. Vienalga, vai laiks bija
jauks vai slikts. Labākā gadījumā tika aprēķināti pāris rubļi par visu mēnesi.
Tad gan tika pieteikts, ka esam strādājuši labi. Pilnīgi kā parunā: „Neticami,
bet fakts.”
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru