Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
44. turpinājums
Pārstāju braukt pa Amatu, kad Milvija iebilda, ka
pietiekot ar tādiem riskantiem pasākumiem noņemties. Bet tad braucām uz Amatu
skatīties smaiļotāju sacensības, kas bija modes kliedziens. Pie Amatas tilta uz
šosejas stāvēja kilometriem gara autobusu rinda un upes stāvās nogāzes
pārpildīja ļaužu pūļi, kas sajūsminājās par smaiļotāju neveiksmēm.
Katru ziemu fakultātes kolēģiem organizēju slēpošanas
izbraucienu uz Vecāķiem. Parasti sanāca 10 līdz 15 izpriecu gribētāji, gan
matemātiķi, gan fiziķi un arī pāris mehāniķi. Mūsmājās sataisījāmies un
devāmies uz tuvējo lielo kāpu, tad slēpojām uz kāpu aiz stacijas, kur
apbrīnojām daudzkājaino priedi. Pāriedami pāri sliedēm nonācām lielajā kāpu
amfiteātrī, kur katrs varēja atrast nobraucienu pēc savām spējām. Pirms
Kalngales atkal šķērsojām sliedes un pamazām virzījāmies uz mājām. Saulainā
dienā daudz laika veltījām saules vannām. Vienā no šādiem braucieniem Skaidrīte
nelaimīgi krita un salauza kāju. Pa līdzenumu viņa vēl kaut kā spēja paiet, bet
pa slīpni nemaz. Nelaime notika maršruta tālākajā vietā. Man atlika viņu pavadot
līdz mājām, izvēlēties starp kāpu pauguriem ceļu, kas būtu pēc iespējas
līdzenāks. Tas gan nebija nemaz tik
vienkārši, jo mežs pilns ar dažāda lieluma izciļņiem. Bet Skaidrītes trauma
bija tik nopietna, ka gandrīz mēnesi viņa noslimoja.
Slēpes gan
lauzām gandrīz vai katrā izbraucienā. It sevišķi, kad braucām lejā
sakabinājušies viens aiz otra.
Kad Šmerļa mežā notika motokrosi, tad salasījāmies
bariņš un devāmies, kā tagad runā, fanot. Neaizmirstams bija 1957. gada
motokross, kad ieradās pāri par 300 000 skatītāju. Tā laikam bija pirmā reize,
kad piedalījās ārzemju braucēji. Vētrainas ovācijas izpelnījās somu braucējs
Raimo Reins, kurš pārliecinoši uzvarēja savā klasē. Bet arī mūsu braucējs
Reinis Rešetniks brauca godam, iegūstot trešo vietu šajā klasē.
Pēc tam starptautiskas sacensības notika samērā bieži,
bet 57. gada sacensību popularitāti nesasniedza. Kad ārstējos Fizkultūras
dispansera stacionārā, tad tur gulēja arī vairāki motociklisti. Kāds mūsu
motobraucējs stāstīja – kā sacensību rīkotāji darbojās, lai PSRS pārstāvji
katrā ziņā uzvarētu. Trases līkums veda nedaudz cauri Linezeram. Visiem
mūsējiem vajadzēja pacelt izpūtējus uz augšu, lai braucot pa ezeru, tajos
neiekļūtu ūdens. Protams, ārzemnieki šādus gājienus neparedzēja, un šķērsojot
ezeru viņu motocikli noslāpa. Kamēr iedarbināja, pagāja laiks. Bet mūsējie
„godīgā sportiskā cīņā” uzvarēja.
Latvijai bija spēcīgi riteņbraucēji šosejnieki un
krosisti kā Džarcāns, Lassi, kā arī Ķeisteris. Daudzkārtējais godalgoto vietu
ieguvējs PSRS mērogā Ķeisteris, laikam reiz sajuta savu spēku zudumu, bet
vinnēt gribēja par katru cenu. Lai krosā uzvarētu, tad distances šaurā vietā,
starp divām priedēm novietoja dēlīti ar naglām. Visi pārdūra riepas, bet viņš
šo vietu apbrauca un „vinnēja”. Uzvarētājs viņš bija tikai īsu brīdi, kamēr
saņēma diskvalifikāciju uz vairākiem gadiem.
Kad Rīgā notika PSRS meistarsacīkstes volejbolā vai
basketbolā, tad apmeklējām cik nu iespējams, Lāčplēša ielas sporta zālē
volejbolistu cīņas, kur mūsējie ar Lībiņu un Veiskopu priekšgalā sīvi cīnījās
ar visām komandām, tikai retu reizi zaudējot. Basketbola spēles notika
Ziemeļblāzmas zālē. Mūsu ASK bija vadošā komanda. Atceros, kad viņi spēlēja ar
Maskavas Dinamo. Pirmais puslaiks beidzās ar futbola rezultātu. Tad nebija
uzbrukuma laika ierobežojums un maskavieši ilgstoši nedevās pāri centra
līnijai, bumbu turot rokās, bet mūsējie neizpratnē gaidīja. Publika kliedza,
svilpa, lai taču spēlējot.
Tajos gados kolosālu ievērību guva Gustava Ernesaksa
Tallinas vīru koris. Dabūju stāvvietas biļeti uz koncertu Universitātes aulas balkonā.
Viss pārpildīts. Labi, ka izdevās ar roku pieturēties pie balkona margas. Koristu
dziedājums atsvēra visas stāvēšanas grūtības.
Ar tuviniekiem apmeklēju REO koncertus un krievu
estrādes koncertus Dzintaros. Vēl atmiņā palicis poļu meiteņu grupas „Filipinki”
koncerts Daugavas sporta namā, no kura vēl šad, tad domās atskan dažas taktis
no viņu izpildījuma, kaut vai par Tereškovu.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
2 komentāri:
Paldies Žīgura kungam par rakstu! Interesanti daudz ko jaunu uzzināt par pagājušiem laikiem dienasgrāmatas stilā. Cenšos arī spilgtākos piedzīvojumus pierakstīt. Paldies, Tev, Livar, par publikāciju!
Iespējams, var mēģināt dzīvot arī pierakstu dēļ ,,, Dzīvot - lai ir ko labu pierakstīt, uzrakstīt, atcerēties un citus iepriecināt ... uzjundīt ... kaut kam lielākam, cēlākam - augstākam lidojumam!
Ierakstīt komentāru