Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

42. turpinājums

* * *

 Krišjāņa Barona ielas stadionā notiek Universitātes darbinieku vieglatlētikas sacensības. Man jāskrien 800 metri. Blakus stāv ķīmiķis Pēteris Ēriņš, viens no to gadu labākajiem skrējējiem. Pirmo riņķi turu viņam līdz, bet tas arī viss. Otro apli pārvarēju ar lielām grūtībām, bet vienu punktu fakultātei izcīnīju. Matemātikas aspirante Velta met granātu. Viņa spēcīgi atvēzējas, granāta uzlido augstu gaisā un nokrīt kādus 5 metrus aiz muguras.

Sacensības airēšanā ar tautas laivām notiek Ķīšezerā. Piedalās visu fakultāšu spēcīgākie vīri, tai skaitā arī no Fizkultūras katedras. Uzvar slēpju bāzes laborants sešdesmit gadīgais Dāboliņa tēvs, pārspēdams gan fizkultūras katedras pasniedzējus, gan mani.

Uz slēpošanas stafeti jāierodas Mežaparkā. Mums grūti savākt komandu, jo šajā dienā Gunāram ir kāzas. Bet viņš atprasās uz pāris stundām no kāzu galda un piedalās stafetē. Es pirmajā etapā sīvi cīnos ar fizkultūriešu pārstāvi un to par dažiem metriem pārspēju. Pārējie kolēģi otro vietu tomēr spēja noturēt.

Šautuve atradās Suvorova (tagad Marijas) ielā 32. Mans iemīļotais šaušanas veids 25 metri ar pistoli. Reiz izcīnīju 3. vietu sacensībās kopā ar studentiem.

Fakultātē regulāri notika sacensības starp kursu un darbinieku komandām šahā un dambretē. Es piedalījos dambretes spēlēšanā. Fakultātē mācījās vairāki spēcīgi  ebreju studenti dambretisti. Stiprākie bija Belkinds un Branovers, vēlākais zinātņu doktors, kurš, lai varētu pārcelties uz dzīvi dzimtenē, samaksāja imigrācijas dienesta biedriem 40 000 rubļus, tā atlīdzinot skološanās un doktora grāda iegūšanas izmaksas. Latviešu plūsmu pārstāvēja Zanders, kurš vēlāk pat spēlēja Republikas čempionātos. Ar viņiem cīnījos visai līdzīgi. Kad pēc ilgāka laika  Zanderu satiku, viņš sacīja, ka nospēlējot vienu Republikas čempionātu, slodze bijusi tik liela, ka novājējis par četriem pieciem kilogramiem.

Atmiņas vērts ir organizētais brauciens ar zvejas kuģīti no Rojas uz Roņu salu. Uz Roju aizbraucām pilns autobuss. Sakāpjam kuģī un dodamies ceļā. Pamazām vējš kļūst aizvien cietāks un kuģa kapteinis paziņo, ka vētras dēļ nevarēšot piestāt krastā. Vēlāk Juronkulis apgalvoja, ka tur ir iespējams piestāt jebkurā laikā un jebkurā aizvēja vietā. Viņi nav gribējuši noņemties ar mums.

Kuģītis apbrauca apkārt salai un uzņēma kursu uz Roju. Vētra pieņēmās spēkā un gandrīz visiem piemetās jūras slimība. Tā kā zvejodams biju pieradis pie viļņu šūpošanas, tad jūras slimība man neskāra. Tikai sagribējās ēst. Paņemu maizīti, apsēžos kādā stūrītī un nepētīdams kolēģu mocības, cīnos ar savu maizes riku. Vēlāk kolēģi teica, ka ir bijis tik slikti, tik slikti, un te viens vēl ēd. Uz ēdēju skatoties kļuvis vēl sliktāk Dažas dienas vēlāk, kāds kolēģis, kurš nepiedalījās šai braucienā, trolejbusā satiek Veru  un jautā viņai, kādēļ brauciens tik slikti beidzies. Vera jautā kā viņš to zinot? Viņš atbild, ka to pateicis Jānis,

un skaļā balsī piebildis : „Jūs abi taču kopā vēmāt!” Pasažieri klausās – tik eleganta sieviete un šitādas lietas...

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

Turpinājums sekos