Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
40. turpinājums
No ekskursijām
pa Jāņiem atgriežos atpakaļ fakultātē.
Atceres vērta
politiskā darbība Universitātē izraisījās pēc Hruščova atkušņa. Bija pienācis
laiks darba vietās izvirzīt pilsētu un rajonu deputātu padomēm deputātu
kandidātus. Tiek sasaukta Universitātes docētāju un visa pārējā personāla
kopsapulce. Universitātes vadības izvirzītais cilvēks paziņo, ka ir viedoklis
izvirzīt par deputātu kandidātu Juridiskās fakultātes docentu Kļavu. Kas par
to, lūdzu pacelt rokas! Te pieceļas elektrotehnikas fakultātes laboratorijas
vadītājs Felikss Garross un paziņo, ka izvirza par kandidātu Mehānikas
fakultātes docentu Panteļejevu. Sēdes vadītāji negribīgi norij šo kumosu. „Ja
vairāk kandidātu nav, tad liekam uz balsošanu. Paceliet rokas, kas atbalsta
docentu Kļavu!” Rokas paceļas, bet izskatās, ka rokas pacēluši mazāk par pusi
no klātesošajiem. Par Panteļējevu, liekas, nobalso lielākā klātesošo daļa.
Vadītāji skaita paceltās rokas. Pēc viņu uzskata, par Kļavu nobalsojusi lielākā
daļa klātesošo. Saceļas milzīgs troksnis. Atskan saucieni par krāpšanos. Pēc
ilgāka laika sprīža prezidijs piekāpjas un paziņo, ka jāpārbalso. Tagad
izrādās, ka abiem kandidātiem esot apmēram vienāds atbalstītāju skaits. Kaut gan
redzams, ka Panteļējevam ir vairāk piekritēji. Par partijas izvirzīto kandidātu
balsoja galvenokārt docētāji un atbildīgās amatpersonas, bet Panteļējeva
piekritēji bija palīgpersonāls, asistenti un aspiranti. Atkal liels troksnis.
Vadītāji panikā. Viņi nezin kā panākt, lai atbalstītu savu izvirzīto kandidātu.
Ja piekāpsies, tad vadība vēl var nokļūt nepatikšanās. Beidzot viņi paziņo: „Tā
kā ir vēla stunda, tad kopsapulces turpinājums tiek pārcelts uz rītdienu!”
Saņēmuši instrukcijas no pilsētas partijas vadības un apstrādājot potenciālos
pretiniekus, norādot, ka viens otrs var zaudēt darbu šajā iestādē, otrā dienā
balsojums norisinājās kā partija plānoja. Galvenais cietējs bija Garross, jo
tika radīti šķēršļi viņa karjeras izaugsmei. Viņš tikai noteica, ka te varēja
labi redzēt, kāda tautai ir izpaušanās brīvība.
Humora pilnas
bija ikgadējās fakultātes arodbiedrības pārvēlēšanas sapulces. Kādam uzdeva
nolasīt kandidātu sarakstu. Tad izdalīja balsošanas biļetenus. Kad balsu
skaitīšanas komisija paziņoja kandidātu saņemto balsu skaitu, tad izrādījās, ka
daudz balsu ieguvis oficiāli neizvirzītais Militārās katedras vadītājs
ģenerālis Ūdentiņš. Tas atkārtojās ik gadu.
Divas reizes
gandrīz nokļuvu partijā. Pirmo reizi dienesta beigās zampoļits Skujiņš man
saka, ka es esot foršs puisis un, lai dzīvē vieglāk tiktu uz augšu, man vajag
stāties partijā. Tā, ka Skujiņš bija labs cilvēks, tad grūti bija atsacīties.
Bet tā kā šī procedūra vilkās ilgi, jo tika prasītas nezin kur visādas izziņas,
tad demobilizācija pienāca pirmā. Otro reizi, Berklava laikā iestāties
piedāvāja fakultātes partorgs. Viņš teica, ka nepieciešams pastiprināt
nacionālos kadrus. Bet Berklavu izsūtīja trimdā un interese par nacionāliem
kadriem pazuda.
*
* *
Fakultātes
darbinieki aktīvi piedalījās fakultātes un Universitātes sporta dzīvē. Pirmais,
kurš mani tajā iesaistīja, bija Egons. Viņš aicināja braukt uz kalniem, uz
alpīnistu nometni. To nevar izdarīt bez ārsta atļaujas. Tikko esmu pie ārsta,
tad asins spiediens uzkāpj debesīs. Braukt nekur nedrīkstu. Tajos gados
darbiniekiem vajadzēja regulāri iet uz ārstu apskatēm. Tā nonācu Universitātes
medpunkta dakteres Mirdzas Auziņas rokās. Viņa vispusīga sportiste. Sporta
meistare vairākos sporta veidos. Es viņai izstāstu savas veselības problēmas.
Arī to, ka poliklīnikas ārste ieteica izvairīties no fiziskām slodzēm. Auziņa
mani iedrošināja, teikdama, ka fiziskā slodze nepieciešama, tikai tā
jāpalielina pakāpeniski. Lai es iesaistos kādā treniņu grupā un lai sākumā
neforsēju ar slodzēm. Tā es iesaistījos fakultātes pasniedzējas Metas Tīro
slēpotāju treniņu grupā. Skrēju un vingroju Mežaparka pauguros. Kad uzkrita
sniegs arī slēpoju . Lai nepārslogotos un neuzdzītu asins spiedienu, sacensībās
piedalījos minimāli. Jutu, ka veselība uzlabojās.
Egons mani
iesaistīja arī tūrisma pasākumos, dažādos salidojumos un sacensībās. Atceros
fakultātes ziemas sacensības virzīšanās precizitātē pēc kompasa. Sacensības
vadīja piektā kursa studenti Lielpēteris un Lielausis, tagad ZA akadēmiķi.
Starts Vecāķu kāpas mugurā. Man iedod iešanas virzienu, nomierinu Adrianova
kompasa lēkājošo bultiņu, paskatos kur tā rāda, un strauji slēpoju lejā (es
taču esmu slēpotājs!). Gala punkts ir uz augstsprieguma līnijas stigas, kur
sagaida Lielausis. Viņš saka, ka esmu distanci veicis lieliskā laikā, bet
virzīšanās kļūda apmēram 200 metri .
Nākošais solis
pēc salidojumiem: piedalīšanās „Slēgtā maršruta” sacensībās. Vēl joprojām
nezinu, ko nozīmē šis nosaukums. Vai tādēļ, ka maršruts iepriekš nav zināms?
Tad jau vajadzētu teikt slepenais vai slēptais maršruts. Šīs sacensības
uzskatīja par tūristu treniņu nesezonas laikā. Lai būtu līdzība ar tūristiem,
obligāti vajadzēja nest noteikta smaguma mugursomu. Bet lai būtu grūtāk, tad
tas viss notika naktī. Egons vienmēr bija mūsu četru cilvēku komandas līderis,
kuram startā iedeva karti, bet mēs pārējie bijām tikai līdzskrējēji, jo karte
taču tikai viena. Ja Egons nesaprata, kur esam šajā tumsā, tad sanācām ap karti
un lukturīšus spīdinot, centāmies noteikt atrašanās vietu. Parasti nekā
nevarējām palīdzēt, jo nevarējām ātrumā saprast, kur esam, jo iepriekš taču
karti neesam redzējuši. Interesantākais bija tas, ka distanču priekšnieki bieži
kontrolpunktus neizvietoja tur, kur atzīmēts kartē, bet gan blakus kvartālā vai
ceļa otrā pusē. Bet arī tādos gadījumos punktus atradām!
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuāra tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi
fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru