K a t r ī n a

Šorīt – Katrīnai tā īsti nemaz nebija laika atbildēt uz Nero glaimīgo luncināšanos un viszinīgo smaidu –

augstprātīgajās, rīta saulē - mazliet piemiegtajās acīs...

Katrīna tikai garāmejot pamāja viņam ar roku...

Un nav ko apvainoties, man šorīt jāsteidzas...

Un cik reizes viņš pret mani izturējies nepiedienīgi un vienaldzīgi?...

to pat saskaitīt nevar...

Pagalma vidū Katrīna izdzirdēja omas balsi, kas steidzās viņai pakaļ...

Paskaties, Nero – oma arī grib redzēt to balto un neparasto mājiņu, kuru tu vakar tā aprēji...

Nero Katrīnai neko neatbildēja, viņam vienkārši omas klātbūtnē negribējās lielīties, ka viņš jau vakar vakarā, kad Katrīna, kā bēbis deviņos aizgājusi gulēt, visu izložņājis, izpētījis un pat... Taisni smiekli nāk... parasta mašīna, tikai bez motora... un tā jāvelk pa zemi, un tai ir tikai divi riteņi. Ir vēl trešais, tas gan... pieliekams un nosti ņemams.

Nero pie sevis nosmēja, tomēr cēlās un devās abām gājējām līdzi.

Vispār... viņam jau sen gribējās Katrīnai pateikt, ka tik lēni ejot nekur tālu aiziet nevar, bet tā kā oma arī piemērojās Katrīnas gaitai, viņš neteica neko, tikai strauji pagāja garām... un pirmais nonāca pie... hm, nu jau pēc kakao smaržojošā namiņa... 

Nero veikli apgāja baltajai, ne visai lielajai mašīnai apkārt..., bet tavu brīnumu, nu tā stāvēja uz četrām izskrūvētām dzelzs kājām, ja labi gribētu, viņš būtu varējis tai bez lielas piepūles palīst pat apakšā... bet tā kā abas nācējas jau arī beidzot tuvojās, viņš jau nu neies izrādīt, ka to kas  īpaši te pārsteidz un interesē... tikai pietiekami skaļi uzsauca, ka te smaržojot pēc kakao un tas svešais, kas viņa vārdu var atcerēties, esot – baltajā mašīnā iekšā...

It kā kāds lasītu viņa domas, namiņa durvis atvērās, un tas... ar to neparasto vārdu aicināja visus mašīnmājiņā...

Es jau nu neesmu tāds muļķis, lai tik viegli iekristu slazdos, Nero pie sevis nodomāja, un vēlīgi smaidīdams palaida abas dāmas pa priekšu... Pats gan pagāja gabaliņu nostāk, ko var zināt...

Vai mazums dzirdēts... un vispār, man šķiet, ka vakar vēlu vakarā man uz lieveņa palika pusapēsts kauls... bet, šorīt jau tas nebija ...

Lūdzu, lūdzu – vēlreiz skaļi noteica Nero, tāpat kā uz sliekšņa stāvošais svešinieks...

Katrīna labi saklausīja Nero zobgalīgo un reizē piesardzīgo brīdinājumu, tāpēc drošības labad pastūma omu pa priekšu...

Tā kā omai laikam pašai bija bail, viņa savukārt bikstīja mani pāri slieksnim... bet tas bija ļoti augsts, ne tāds kā mūsu, cilvēku mājai, un durvis bija tik šauras, ka kādam vajadzēja iet pa priekšu... blakus jau nebija vietas...

Durvīs karājās tādas ļoti garas un rudas ..., jā tās laikam bija kaķu astes...

Katrīna uz vietas gribēja griezties atpakaļ un steigšus brīdināt savus mīļos peļu ķērājus... Andrīti un Miķelīti... Viņa nekādi arī nevarēja atcerēties, vai tos bija brokastu laikā sastapusi vai nē...

Nero arī nekur vairs nemanīja...

Oma gan izskatījās ļoti laipna un smaidīdama iecēla mani mājiņā, it kā es pati, ja gribētu, nebūtu varējusi tajā iekāpt, cik smieklīgi – iekāpt mājā...

Tas mani uzjautrināja un arī mazliet nomierināja...

Un te tā savādi smaržoja, it kā pēc mūsu dārza puķītēm un omas tēju bundžiņām... Namiņā bija patumšs, bet pa mazajiem, ar baltiem aizkariņiem aizklātiem lodziņiem varēja redzēt koku galotnes un debesis virs mūsu mājas...

un aizkaros karājās mazas dzeltenas rozīnītes...

Oma teica, ka tie esot kaut kādi tur dzintara gabaliņi... tādus es arī vēl nebiju redzējusi... izlikos, ka man tie nemaz nepatīk, 

tādas rozīnes –

kā no mammas vārītā ķīseļa, tikai sakaltušas... 

Mēs visi apsēdāmies uz mīksta dīvāna aiz maza, brūna galdiņa, kas bija apklāts ar zaļu un rūtainu lakatu. Uz galda bija zelta vāzīte ar dzeltenām puķītēm, zelta svečturis ar baltu svecīti, kura bija aizdedzināta, un vēl kāds zelta svečturis ar caurumainām zvaigznītēm...

Tad Katrīna izdzirdēja Nero balsi, kurš ārpusē brīdināja, tomēr būt uzmanīgiem, jo viņš to svešinieku tā īsti nepazīstot, bet... varbūt... kādreiz, kaut kur tomēr, tā kā esot tikušies..

Nākamo reizi Katrīna uz balto un noslēpumaino namiņu devās kopā ar tēti un mammu – tā tas bija visdrošāk, tikai mazliet kaitināja tas, ka Nero, kā tāds visgudrais okšķeris... atkal aizskrēja visiem pa priekšu...

Mājiņa atradās netālu, tur kur tētis ar mammu atstāja savas mašīnas, bet man uzreiz piegura kājas, patiesībā – man bija nedaudz bail... un es vēlējos būt tuvāk tētim un mammai... jo viņi mani tik ļoti mīl...

Arī oma un opītis mani mīl... mani jau visi mīl... Tik tas Nero, kādreiz tā skaļi un nepieklājīgi uzvedas, kad es esmu iemigusi un man gribas atpūsties... 

   Svešais onkulis ar sarkanu hūti galvā, jau stāvēja pie sava namiņa un kaut ko sarunājās ar Nero, tad viņš pagriezās uz mūsu pusi, noņēma savu spocīgo cepuri un pamāja... Es vairs neatceros...  ko atbildēja tētis ar mammu, bet es neteicu neko, dikti jau man pietrūkuši viņa sveicieni...

Un tas Nero man apnicis ar savu mūžīgo pielabināšanos...

Šodien spīdēja saulīte un namiņā izskatījās tik ļoti gaišs, ka es beidzot varēju visu labi nopētīt...

Tētim ar mammu pasniedza to smaržīgo 
kakao – sacīja, ka ar šokolādi... Man neko vēl nepasniedza... tāpēc es, bez lielas gaidīšanas paņēmu cepumiņus, kas uz galda bija iebērti mazā, baltā trauciņā, tas gan varēja būt lielāks, jo cepumiņi man labi garšoja, un Livars, tā sauca svešinieku, nezinu kam teica – lai tik ēdot...

Es uzreiz paņēmu vairākus... un visos arī tūlīt iekodu, lai kāds cits nepaņem...

Dažus es nometu uz grīdas, lai gan tas Nero nemaz namiņā nebija ienācis... es jau par viņu vienmēr atcerējos un tāpat mīlēju...

Tētis ar mammu un to Livaru dzēra kakao, un arī sāka ēst manus cepumiņus... Trauciņā vairs bija tikai pāris saldas drupatiņas...

Tad Livars sacīja, ka viņam esot daudz to cepumiņu...

Es jau viņam tā īsti neticēju, bet arī neko neteicu, mani vēl pārpratīs un mamma sacīs, ka neprotu smuki uzvesties...

Viņš paņēma balto trauciņa un no čaukstošas tūtiņas iebēra tajā apaļus, trīsstūrainus un punktainus gardumiņus...Es nedaudz paņēmu smaržīgos cepumiņus un atkal atcerējos Nero, nu nav viņš nemaz tik gudrs, par kādu vienmēr izliekas un skraida riņķī... savas asprātības, kā kaulus pa visu sētu izmētādams... Es jau nu domāju tā, ka tie cepumiņi ir garšīgāki par viņa, nez no kurienes nākušajiem kauliem, un nav arī tā jāgrauž, jo cepumiņi paši kūst mutē... 

Atvilku ar dzintara rozīnītēm izrakstītos baltās mājiņas aizkariņus un ieraudzīju savu mīļo Nero – viļājam to pašu veco aizvakardienas kaulu...

Viņa degungals vēl bija ar manas smilšu kastes dzeltenajām smiltīm... un es ļoti labi sapratu, no kuras slēptuves viņš to kaulu bija izracis...

Es gardi uzsmaidīju, paņēmu vēl vienu cepumiņu un pie sevis noteicu – rītdien es te atkal atnākšu... un gan jau es tev arī kādu cepumiņu aiznesīšu!

/ Livars//2007.g./