K a t r ī n a
augstprātīgajās, rīta saulē - mazliet piemiegtajās acīs...
Katrīna tikai garāmejot
pamāja viņam ar roku...
Un nav ko apvainoties, man šorīt
jāsteidzas...
Un cik reizes viņš pret mani
izturējies nepiedienīgi un vienaldzīgi?...
to pat saskaitīt nevar...
Pagalma vidū Katrīna izdzirdēja omas balsi,
kas steidzās viņai pakaļ...
Paskaties, Nero – oma arī
grib redzēt to balto un neparasto mājiņu, kuru tu vakar
tā aprēji...
Nero Katrīnai neko
neatbildēja, viņam vienkārši omas klātbūtnē negribējās lielīties, ka viņš jau vakar vakarā, kad Katrīna, kā
bēbis deviņos aizgājusi gulēt, visu izložņājis, izpētījis un pat... Taisni
smiekli nāk... parasta mašīna, tikai bez motora... un tā jāvelk pa zemi, un tai
ir tikai divi riteņi. Ir vēl trešais, tas gan... pieliekams un nosti ņemams.
Nero pie sevis nosmēja, tomēr cēlās un
devās abām gājējām līdzi.
Vispār... viņam jau sen
gribējās Katrīnai pateikt, ka tik lēni ejot nekur tālu aiziet nevar, bet tā kā
oma arī piemērojās Katrīnas gaitai, viņš neteica neko, tikai strauji pagāja
garām... un pirmais nonāca pie... hm, nu jau pēc kakao smaržojošā namiņa...
Nero
veikli apgāja baltajai, ne visai lielajai mašīnai apkārt..., bet tavu brīnumu,
nu tā stāvēja uz četrām izskrūvētām dzelzs kājām, ja labi gribētu, viņš būtu
varējis tai bez lielas piepūles palīst pat apakšā... bet tā kā abas nācējas jau
arī beidzot tuvojās, viņš jau nu neies izrādīt, ka to kas īpaši te pārsteidz un interesē... tikai
pietiekami skaļi uzsauca, ka te smaržojot pēc kakao un tas svešais, kas viņa
vārdu var atcerēties, esot – baltajā mašīnā iekšā...
It kā kāds lasītu viņa domas, namiņa durvis
atvērās, un tas... ar to neparasto vārdu aicināja visus mašīnmājiņā...
Es jau nu neesmu tāds muļķis, lai tik viegli
iekristu slazdos, Nero pie sevis nodomāja, un vēlīgi smaidīdams palaida abas
dāmas pa priekšu... Pats gan pagāja gabaliņu nostāk, ko var zināt...
Vai mazums dzirdēts... un
vispār, man šķiet, ka vakar vēlu
vakarā man uz lieveņa palika pusapēsts kauls... bet, šorīt
jau tas nebija ...
Lūdzu, lūdzu – vēlreiz skaļi noteica Nero,
tāpat kā uz sliekšņa stāvošais svešinieks...
Katrīna labi saklausīja Nero zobgalīgo un
reizē piesardzīgo brīdinājumu, tāpēc drošības labad pastūma omu pa priekšu...
Tā kā omai laikam pašai bija bail, viņa
savukārt bikstīja mani pāri slieksnim... bet tas bija ļoti augsts, ne tāds kā
mūsu, cilvēku mājai, un durvis bija tik šauras, ka kādam vajadzēja iet pa priekšu...
blakus jau nebija vietas...
Durvīs karājās tādas ļoti
garas un rudas ..., jā tās laikam bija kaķu astes...
Katrīna uz vietas gribēja griezties atpakaļ
un steigšus brīdināt savus mīļos peļu ķērājus... Andrīti un Miķelīti... Viņa
nekādi arī nevarēja atcerēties, vai tos bija brokastu laikā sastapusi vai nē...
Nero arī nekur vairs
nemanīja...
Oma gan izskatījās ļoti laipna un smaidīdama
iecēla mani mājiņā, it kā es pati, ja gribētu, nebūtu varējusi tajā iekāpt, cik
smieklīgi – iekāpt mājā...
Tas mani uzjautrināja un arī
mazliet nomierināja...
Un te tā savādi smaržoja, it
kā pēc mūsu dārza puķītēm un omas tēju bundžiņām... Namiņā bija patumšs, bet pa
mazajiem, ar baltiem aizkariņiem aizklātiem lodziņiem varēja redzēt koku
galotnes un debesis virs mūsu mājas...
un aizkaros karājās mazas
dzeltenas rozīnītes...
Oma teica, ka tie esot kaut
kādi tur dzintara gabaliņi... tādus es arī vēl nebiju redzējusi... izlikos, ka
man tie nemaz nepatīk,
tādas rozīnes –
kā no mammas vārītā ķīseļa,
tikai sakaltušas...
Mēs visi apsēdāmies uz mīksta
dīvāna aiz maza, brūna galdiņa, kas bija apklāts ar zaļu un rūtainu lakatu. Uz
galda bija zelta vāzīte ar dzeltenām puķītēm, zelta svečturis ar baltu svecīti, kura bija aizdedzināta, un vēl kāds zelta svečturis ar caurumainām
zvaigznītēm...
Tad Katrīna izdzirdēja Nero balsi, kurš ārpusē
brīdināja, tomēr būt uzmanīgiem, jo viņš to svešinieku tā īsti nepazīstot,
bet... varbūt... kādreiz, kaut kur tomēr, tā kā esot tikušies..
Nākamo reizi Katrīna uz balto un
noslēpumaino namiņu devās kopā ar tēti un mammu – tā tas bija visdrošāk, tikai
mazliet kaitināja tas, ka Nero, kā tāds visgudrais okšķeris... atkal aizskrēja visiem
pa priekšu...
Mājiņa atradās netālu, tur kur tētis ar mammu
atstāja savas mašīnas, bet man uzreiz piegura kājas, patiesībā – man bija
nedaudz bail... un es vēlējos būt tuvāk tētim un mammai... jo viņi mani tik
ļoti mīl...
Arī oma un opītis mani mīl...
mani jau visi mīl... Tik tas Nero, kādreiz tā skaļi un nepieklājīgi uzvedas,
kad es esmu iemigusi un man gribas atpūsties...
Svešais onkulis ar sarkanu hūti galvā, jau
stāvēja pie sava namiņa un kaut ko sarunājās ar Nero, tad viņš pagriezās uz
mūsu pusi, noņēma savu spocīgo cepuri un pamāja... Es vairs neatceros... ko atbildēja tētis ar mammu, bet es neteicu
neko, dikti jau man pietrūkuši viņa sveicieni...
Un tas Nero man apnicis ar
savu mūžīgo pielabināšanos...
Tētim ar mammu pasniedza to
smaržīgo
kakao – sacīja, ka ar šokolādi... Man neko vēl nepasniedza... tāpēc es, bez lielas gaidīšanas paņēmu cepumiņus, kas uz galda bija iebērti mazā, baltā trauciņā, tas gan varēja būt lielāks, jo cepumiņi man labi garšoja, un Livars, tā sauca svešinieku, nezinu kam teica – lai tik ēdot...
kakao – sacīja, ka ar šokolādi... Man neko vēl nepasniedza... tāpēc es, bez lielas gaidīšanas paņēmu cepumiņus, kas uz galda bija iebērti mazā, baltā trauciņā, tas gan varēja būt lielāks, jo cepumiņi man labi garšoja, un Livars, tā sauca svešinieku, nezinu kam teica – lai tik ēdot...
Es uzreiz paņēmu vairākus...
un visos arī tūlīt iekodu, lai kāds cits nepaņem...
Dažus es nometu uz grīdas,
lai gan tas Nero nemaz namiņā nebija ienācis... es jau par viņu vienmēr atcerējos un tāpat
mīlēju...
Tētis ar mammu un to Livaru
dzēra kakao, un arī sāka ēst manus cepumiņus... Trauciņā vairs bija tikai pāris
saldas drupatiņas...
Tad Livars sacīja, ka viņam
esot daudz to cepumiņu...
Es jau viņam tā īsti
neticēju, bet arī neko neteicu, mani vēl pārpratīs un mamma sacīs, ka neprotu
smuki uzvesties...
Viņš paņēma balto trauciņa un no čaukstošas
tūtiņas iebēra tajā apaļus, trīsstūrainus un punktainus gardumiņus...Es nedaudz paņēmu smaržīgos
cepumiņus un atkal atcerējos Nero, nu nav viņš nemaz tik gudrs, par kādu
vienmēr izliekas un skraida riņķī... savas asprātības, kā kaulus pa visu sētu
izmētādams... Es jau nu domāju tā, ka tie cepumiņi ir garšīgāki par viņa, nez
no kurienes nākušajiem kauliem, un nav arī tā jāgrauž, jo cepumiņi paši kūst
mutē...
Atvilku ar dzintara rozīnītēm izrakstītos
baltās mājiņas aizkariņus un ieraudzīju savu mīļo Nero – viļājam to pašu veco
aizvakardienas kaulu...
Viņa degungals vēl bija ar
manas smilšu kastes dzeltenajām smiltīm... un es ļoti labi sapratu, no kuras
slēptuves viņš to kaulu bija izracis...
Es gardi uzsmaidīju, paņēmu
vēl vienu cepumiņu un pie sevis noteicu – rītdien es te atkal atnākšu... un gan
jau es tev arī kādu cepumiņu aiznesīšu!
/ Livars//2007.g./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru