JĀNIS VAIŠĻA

PASAULES APCEĻOTĀJS
9. turpinājums

Aizvakar jautāju Jānim:

Vai Tu esi mierā, kā Tevi publicēju emuārā?

Viņš atbildēja: Jā, jo tāda ir Dieva griba.

Livars – Vai visā ceļojuma laikā bija kaut kas tāds, ko varētu sacīt – tas bija visgrūtāk?
Jānis – Jā! Visgrūtākais bija klausīties patiesību!...
Livars – Kas ir patiesība?
Jānis – Patiesība... Kad cilvēks sajūk prātā un stāsta to, kas viņam ir galvā... Tas, ko viņš domā ir cita lieta... bet kad notiek cilvēka primāras vēlmes, kad tu ieraugi cilvēku, kādu to redz Dievs... Tur ir mīlestība, tāda kāda viņa ir... tur ir vēlme pēc kaut kā ideāla... viņš vairs nelej ūdeni...
Livars – Ko ceļojums pašlaik tevī dara? Cik gadu jau ir pagājis?
Jānis – ... Tas jau viss lēnām izgaist...
Livars – Bet...
Jānis – Cīņa turpinās... Ar birokrātiju, ikdienas rutīnu, sadzīves sīkumiem...
Livars – Vai tas tevī ir kāds karš...
Jānis – Karš būs pats par sevi... Katrā cilvēkā tas plosās... Bet tanī karā jau uzvarētāji netiek apbalvoti...
Livars – Tu gribi būt uzvarētājs... Vienmēr?...
Jānis – Jā, es gribu... Bet es esmu arī zaudējis. Tāpēc man ir nepieciešami draugi, man vajadzīga sadarbība...
Livars – Kas ir draugi, draudzība?
Jānis – Tās ir atmiņas. Tā ir vēlme, satiekot viņus, veidot kaut ko jaunu. Draudzība ir arī pamats ģimenei. Draudzība sastāv no bērnības... Šīm neaizmirstamajām izjūtām... Ja tev bērnībā nav patikusi ķirbju zupa, tad pienāk laiks, kad tev viņa ir jāēd...

turpmāk vēl