[20:18:49] Arturs Lazdiņš: Sveiks. Pec kadam 15 min varetu
sakt?
[20:19:20] Livars: labi!
[20:43:20] Arturs Lazdiņš: Nu mēs varam sākt. Tik man ilgi
ies ar atbilžu rakstīšanu Jo sēžu skyaipā no telefona
[20:43:51] Livars: Arī labi! Tad sākam!
# # #
Livars – Jaunnedēļ
Ziemassvētki, izskatās – bez sniega ...
Kā ir tur, kur esi tu? Jā, kur esi tu?
Arturs Lazdiņš – Pirmkārt,
paldies Livar, ka uzaicināji mani uz interviju. Desmit mēnešus jau dzīvoju
Francijā. Jā, Ziemassvētki tuvojas, bet nekas par to neliecina, pie mums ārā
pavasarīgs un neliekas, ka pēc nedēļas svētki...
Livars – Qui
aurait pense ...Tad nu stāsti, kā no Latvijas galējā punkta –
var nokļūt Francijā? Iespējams... pat pašā – Parīzē!?
Arturs Lazdiņš – Tā
arī bija, kad no Valkas devos uz Rīgas lidostu un aizlidoju līdz Parīzei.
Parīzē arī iestājos Franču leģiona. Franciski –
Legion Etrangere. Mana dzīves vieta ir 800km no Parīzes uz
dienvidiem.
Livars – Gana
aizraujoši ... cik tev bija gadu, kad tu pirmo reizi pameti Valku, lai dotos uz
ilgāku laiku prom no mājām?
Arturs Lazdiņš – Pirmā
reize bija 15 gados... Devos uz Rīgu mācīties. Tur arī iepazinos ar tevi un
darbojos Dialogā, par to vienmēr būšu tev pateicīgs!
Livars – Paldies,
Artur!
Arturs Lazdiņš – Pēc
tehnikuma sāku mācīties Jelgavā, LLU. Tur man nepatika un aizbraucu vienu gadu
pastrādāt Anglijā. Tad iestājos RTU, kuru – tā arī nepabeidzu... jo atbraucu uz
Franciju.
Livars – Cik
gadus tu jau esi prom no mājām?
Arturs Lazdiņš – Kopā
sanāk, ka vienpadsmit, kad tā... vairs dien dienā nedzīvoju mājās – Valkā.
Livars – Tad tev
jau 26?
Arturs Lazdiņš – Tieši
tā, vasarā palika divdesmit seši ...
Livars – Varētu
sacīt, ka pusi no sava mūža dzīvo atsevišķi un pats par sevi rūpējies un
pastāvi, kā tas ir?
Arturs Lazdiņš – Jā,
pusi no mūža dzīvoju atsevišķi, bet materiāli neatkarīgs esmu tikai pēdējos 6
gadus. Teikšu tā –
dzīvot atsevišķi, tas nāk pašam par labu, jo tad ir pašam
par sevi jārūpējas un kļūsti patstāvīgs, nav vairs kas tavā vietā kaut ko
izdarīs, pasacīs, izdomās...
Livars – Kāds
bija tavs Anglijas gads, ko darīji, kur dzīvoji?
Arturs Lazdiņš – Dzīvoju,
varēt teikt, ka laukos –
netālu no Ipswich Town, strādāju celtniecībā – montējām guļbūves.
Livars – Vai kaut
ko arī nopelnīji, sapelnīji, apskatīji, padzīvoji, izdzīvoji?
Arturs Lazdiņš – Nopelnīt
jau nopelnīju... kaut ko, protams. Nē, nopelnīt tur varēja, bet man vienkārši
pati tā Anglija nepatika... tur cilvēki ir ļoti skaudīgi, gandrīz visi, kad ar
tevi runā ir smaidīgi un draudzīgi, bet kā pagriezies un ej prom, uzreiz pie
sevis nolamā tevi un pēc tam vēl aprunā...
Livars – ... Tu
esi Arturs vai Artūrs?
Arturs Lazdiņš – Esmu
Arturs ar īso "u" jo tā darbiniece, kas aizpildīja manu dzimšanas
apliecību jau nezināja, ka latviski būtu –
Artūrs... tā nu visus savus 26 gadus esmu Arturs...
Livars – Artur-Artūr,
kas tagad esi Tu?
Arturs Lazdiņš – Esmu
Arturs, kurš dzimis pierobežas pilsētā starp Latviju un Igauniju – Valkā! Bet
tagad atrodos Francijā un esmu leģionārs.
Livars – Kāda ir
26 gadus veca valcēnieša dzīve franču leģionā, kas tas ir, kā tas ir?
Arturs Lazdiņš – Franču
leģions – tā ir algotņu armija, un es neesmu te vienīgais no Valkas... bet nu
dzīve te, kopumā ņemot – ir laba. Protams, ir visādi gājis, daudz ko esmu
redzējis un piedzīvojis. Ir bijuši ļoti grūti dzīves posmi arī te.... bet nu
neesmu nožēlojis, ka uz tejieni atbraucu. Daudz pozitīvas lietas esmu šeit
ieguvis, varu teikt godīgi, ka beidzot esmu atradis to darbu, kas man patīk...
un vēl – par to arī maksā..
Livars – Ja vari,
tad apraksti, kāda ir tava darba diena?
Arturs Lazdiņš – Viss
sākas 6 no rīta un ilgst līdz 6 vakarā, bet piektdienās darbu beidzam 5 vakarā.
Katru dienu no rīta ir sports, bet pārējā laikā kaut ko padarām, tas atkarīgs
no seržanta. Ir arī dienas, kad neko nedarām. Ja paredzētas kādas apmācības,
tad gatavojamies tām un pēc tam braucam uz notikuma vietu...
Livars – Ko dari
brīvajā laikā, brīvajās dienās?
Arturs Lazdiņš – Brīvdienās
cenšos kārtīgi izgulēties, protams, tāpat kaut ko pasportoju un sazvanos ar
saviem mīļajiem,
tās ir galvenās lietas ko daru brīvdienās...
Livars – Cik
liels ir tas pagasts, pilsēta, ciems, virsotne? Kā vari ar francūžiem
sazināties?
Arturs Lazdiņš – Mana
bāze atrodas netālu no tādas pilsētas Avinjona, franciski – Avignon, 40 minūšu
braucienā ar vilcienu līdz Francijas otrai lielākai pilsētai – Marseļai. Sazināties
man nav nekādu grūtību, sarunvalodas līmenī runāju bez problēmām. Bet jāturpina
tāpat mācīties, it sevišķi rakstība, jo te nav tā kā citās valodās –
cik burtus raksti tik arī izrunā, te var uzrakstīt 2 vai 3 burtus,
bet izrunā kā vienu... u, kad atbraucu uz šejieni zināju ko franciski nozīmē
bonjoure(labdien) un merci(paldies)...
Bet tagad jau pēc 10 mēnešiem runāju Franču mēlē, francūži
ir pieklājīgi.
Livars – Jā,
Latvijā valodas apgūt ir nesamērojami grūtāk ... nereti, nepietiek ar gadu
desmitiem!...
Arturs Lazdiņš – Tā
ir patiesība... Kad tu esi citā vidē, kur nerunā latviski – ātri var visu apgūt.
Un tas ir ļoti liels pluss, ko man leģions ir devis –
valoda! Un daudzas citas pozitīvas lietas...
Livars – Kāda ir
tava dzīves telpa, nams, barakas, Napoleona telts, celle? Pa vienam, divatā, pa
ducim?
Arturs Lazdiņš – Dzīves
apstākļi nav te slikti, dzīvojam pa 4 istabiņā, kaprālis un 3 leģionāri. Istabas
ir gaumīgi izremontētas. Bet tad, kad ir mācības – tad guļam teltīs un guļammaisos.
Livars – Vai tad
ir vēl kas tāds, kas pilnai laimei pietrūkst? Kas?...
Arturs Lazdiņš – Laimei?...
pietrūkst mīļā cilvēka blakus un ģimene... bet nu, kā saka – cilvēkam jau nekad
nav labi... Bet es teiktu tā –
man te ir labi dzīves apstākļi, esmu daudz laba ieguvis un
daru to, kas man patīk – man ir labi. Parasti cilvēki mēģina saskatīt to slikto...
un atceras tikai slikto... es nesaprotu – kāpēc? Jāatceras un jāsaskata visur
labais! Sliktais jau tā pietiek mūsu dzīvē... ne tā?...
Livars – Re,
mums, kur cilvēki runā arī latviski, saule jau norietējusi... cilvēki dodas pie
miera ... mūsu saruna arī tuvojas noslēgumam ... Artūr, kādi tavi nākotnes
plāni, nodomi, sapņi?
Arturs Lazdiņš – Par
nākotnes plāniem, nodomiem un sapņiem runājot, tas ir labs jautājums... pirmais,
ko es gribu – atvainoties. Visiem par to, ko kādreiz esmu nepareizi izdarījis...
un visu vērst par labu. Tikai te, leģionā es patiešām spēju novērtēt, kas ir
dzīve un ko nozīmē –
kaut vai viens vienīgs smaids... Agrāk likās daudzas lietas
pašas par sevi saprotamas... bet tā tas nav. Kā jau saka – latvietim vajag apņemt
sievu, iestādīt koku un izaudzināt dēlu... Tādi ir arī mani nākotnes plāni un
sapni.
Otrajā janvārī dodamies uz Ameriku, tur kaut kāda misija, ko
īsti tur darīsim neviens tā arī nezin. Tik zinu, ka braucam uz Ņujorku, tagad
te misijas vispār beigušās. No Afganistānas franči ved ārā armiju.
Mums tik teica, ka būs Lībija tuvākajā laikā... Pēc tam
varētu pastāstīt –
kā tur dzīvo cilvēki,
ja tev būs interese...
Livars – Es
priecājos, ka pirms daudziem gadiem tava mamma mūs iepazīstināja, jums visiem
tas bija ļoti smags laiks, es priecājos, ka visi esat cīnītāji un katrs esat
atraduši savu vietu, savu augsto kalnu, kurā uzkāpt ... Man vienmēr ir interese
par cilvēkiem, par viņu labajiem sapņiem un nodomiem! Paldies par šo sarunu un
uz tikšanos – jaunās virsotnēs, Artūr Lazdiņ!
Arturs Lazdiņš – Paldies
Tev, Livar! Esmu pateicīgs, ka iepazinos ar Tevi, tādu cilvēku kā Tu... nav
daudz. Lai Dievs Tevi sargā!
Livars – Paldies,
Artūr! Dievs ir un tā ir realitāte!
/turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru