PASAULES APCEĻOTĀJS -

Jānis Vaišļa /priekšplānā/

1980. g. ar studiju DIALOGS

Maskavā, kad viesojāmies pie M. Zadornova un

V. Spesivceva.

Toreiz Jānis, kurš mācījās tikai 5. klasē, pamuka no manis,

lai viens patstāvīgi apskatītu lielpilsētu ... 

/cilvēks zem hūtes - Andris Freidenfelds, mūsu Fredis/

Livars – 
Gar
Jūras krastu gāja kāds
Zēns ar suni...
Tad puisis apstājās, paņēma savu
Suņuku uz rokām un kaut ko tam rādīja
Jūrā...
Arī es skatījos uz to pusi...
Jūrā nebija neviena kuģa vai laivas tuvumā...

Un tad es pamanīju... tur – tālu
Debesīs – varēja saskatīt pirmo, vienu vienīgo
Zvaigznīti uzaustam...

Jānis – Un tagad viņam ir izvēle... vai sēsties laivā,

kā Dullajam Daukam... Sensenāk cilvēkiem bija kādas ētikas normas...

Bet mūsdienās tās ir pazudušas...

Šodien lielajos preses izdevumos mēs neatradīsim krietnus cilvēkus, liekas, ka mēs nemaz par viņiem zināt negribam...

Ar kādu kāri mēs lasām dzelteno presi,

kā tas mūs aizrauj... Mums ir tāds labs vārds, krietns!

Tu Livar, esi krietns cilvēks, es varu tevi tikai apsveikt...

Tu paņem akmeni, apskati viņu,

pasaki ko tu par viņu domā un noliec to atpakaļ,

vai nu atkal viņu aizmet prom...

Livars – Teiksim, kādam pa pieri...

Jānis – ... bet tu, atkal, ka tu met – izdari kādu atbildes secinājumu,

kādu mācību, tas akmens,

kurš lido un nelido pareizā virzienā – viņš runā...

Mēs esam aizmirsuši skatīties uz akmeni, kā runājošu...

nevis lidojošu priekšmetu...