Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

39. turpinājums

   Tā kā dienesta laikā mani uzņēma komjaunatnē, tad iesaistījos fakultātes komjaunatnes darbā. Cik atceros, tad politiskas un ideoloģiskas lietas tur necilāja. Galvenokārt runāšana notika par asistentu un aspirantu zinātniskā darba plānu izpildi un par saviesīgiem vakariem, par Jāņu svinēšanu un ekskursijām.

 Apmeklējot komjaunatnes sapulces labāk iepazinos ar fakultātes pasniedzējiem. Viens no organizācijas pienākumiem bija fakultāšu baļļu organizēšana. Tās nekad nebija garlaicīgas. Arī es aktīvi piedalījos dažu ballīšu organizēšanā.

Kādā visas Universitātes ballē mūsu fakultātes jaunieši izcēlās ar vislabāko dziedāšanu sēžot pie dzīru galda. Pēc brīža pie mums pienāk prof. Kirhenšteina pavadonis un paziņo, ka profesors grib mums nodiriģēt „Pūt vējiņi”. Esam patīkami pārsteigti. Profesors pienāk un brīdina, ka pirmais pantiņš jādzied bez vārdiem. Tad mēs arī pēc labākās sirdsapziņas sekojām viņa roku vēzieniem un laidām vaļā.  Kirhenšteins pateicās par labu dziedāšanu un devās atpakaļ uz savu vietu. Ar solo dziesmu uzstājās Universitātes darbiniece Lūcija Pēsla. Kirhenšteinam tā iepatikās viņas dziedāšana,  ka viņš no saviem līdzekļiem piešķīra viņai stipendiju dziedāšanas studijām. Noslēgumā dziedājām „Stāv dzirnas zaļā ielejā” un, kad dziedot kāpām uz krēsliem, ēkas komandants megafonā bļāva, ka uz krēsliem aizliegts kāpt, ka nedrīkst lauzt Universitātes mēbeles. Tas tikai izsauca vēl lielāku jautrību. 

    Kādu laiku no Rīgas stacijas varēja aizbraukt ap diviem naktī, ar vilcienu, kas steidzās uz Saulkrastiem, lai agri varētu braukt uz Rīgu. Tā pēc balles es ar jauno kodolfiziķi mīlgrāvieti Guntu Vāli dodamies uz staciju un gaidām bānīti. Tas savlaicīgi pienāk un neapstādamies dodas tālāk. Sašutuši ejam pie stacijas dežuranta. Viņš esot domājis, ka neviens braucējs nebūs un vilcienu nav apturējis. Bet kas mums no viņa atvainošanās, kad drēgnajā stacijā vajadzēja 4 stundas drebināties.

Ļoti jauks fakultātes vakars ar dekāni Elzu Krauliņu priekšgalā, notika Jūrmalā, netālu no kādreizējās Avotu stacijas, no Morberga mantotajā ēkā ar milzīgi lielo viengabala stikla logu.

Universitātei piederēja ēka Suvorova ielā 32 (tagad Marijas iela). Tur atradās kara katedra un arī šautuve, kurā bieži piedalījos šaušanas sacensībās. Augšējos stāvos bija Universitātes pasniedzēju un darbinieku komunālie dzīvokļi. Ierodoties pie kolēģiem vienmēr varēja jautri pavadīt laiku asprātīgās sarunās, vai zolītes spēlē gandrīz līdz rīta gaismai. Kādā vakarā jautrība uzsita tik augstu vilni, ka vajadzēja iet pie meitenēm. Kāds ieminējās, ka pavisam netālu, Engelsa (tagad Stabu) ielā dzīvojot pazīstamas meitenes. Kaut gan bija vēls, visa zolītes kompānija, 4 cilvēki, paņēmuši padusē vienu pudeli, devāmies ciemos. Meitenes bija ļoti pārsteigtas, bet tomēr ielaida istabā. Viņas bija trīs. Kāda stundiņa pagāja asprātīgās sarunās un trauka iztukšošanā.  Ko darīt, kad trauciņš tukšs? Meitenēm mājās tādas dziras nebija. Bet kolēģis, kā jau savējais sāk meklēt un atrod uz tualetes galdiņa „Trīskāršo” odekolonu. Jāparāda mums vīru dūša un pudelīti liekam pie mutes. Arī es ierāvu salkanu, smaržojošu malciņu. Tad mums visiem pietika un devāmies mājās, atstādami meitenes pie netīriem traukiem.

Ja jau runājam par svinēšanu, tad nevar nepieminēt Jāņus.

* * *

Pirmos Jāņus, ko es labi atceros, svinējām 1941. gadā, Mangaļsalā, latviešu karavīru apmetnē. Bija daudz ugunskuru. Spēlēja karavīru orķestris. Mēs bērni dauzījāmies un visiem maisījāmies pa kājām.

Vācu laikā Baldonē ganīdams nu nekā neatceros Jāņu svinēšanu. Kaut gan laukos jau nu it kā varētu svinēt plaši. Varbūt bija aizliegts kurt ugunskurus?

Jāsaka, ka Fizmatos tika svinēti viskošākie Jāņi. Atmiņā palikuši vairāki Jāņu vakari.

Kādā Līgo vakarā Aizkrauklē uzkūrām lielu sārtu un nostājušies abpus tā, sākām aplīgošanos. Šoreiz nelielīšos, bet mani akadēmiski izglītotie draugi, ātrā pantiņu cepšanā krietni atpalika no manis. Viņi tik spēja man piebalsot. Jau pati skaistā, paugurainā apkārtne ar daudziem kvēlojošiem ugunskuriem un mucām, rosināja uz jautrību. Negulējuši otrā rītā devāmies uz patālo Daugavu peldēties, vai vismaz acis izskalot.

Ar šo pašu kompāniju nākošos Jāņus nolīgojām Doles salā. Bet trešā līgošana notika Zaubē. Vairums līgotāji bijām tā saucamais fakultātes palīgpersonāls. Dedzinājām kārtī uzsprausto mucu, lielajā istabā vietējās kapellas mūzikas skaņās dancojām un citādi līksmojām. Atmiņā palicis kapellas mazais, varbūt desmitgadīgais, bundzinieks, kurš izjusti dauzīja savus instrumentus. Būtu interesanti uzzināt, vai aizgājis pa mūzikas taciņu. Rīta agrumā salīdām uz kūtsaugšas siena gulēt. Kad pamodāmies, tad savus apavus ieraudzījām uz mājas jumta čukura.

Vienus Jāņus nosvinējām Gunāra mājās, netālu no tagadējās lidostas. Atmiņai palikušas Gunāra fotografētās lieliskās Jāņu nakts bildes.

Uz vieniem Jāņiem mūs  uzaicināja Jēkabs. Svinēšana notika Siguldā, Reiņa kalnā. It sevišķi atmiņā palicis sagrabējušais GAZ AA autiņš, kuram viss bira nost, bet tomēr tas kustējās. Neatceros kādēļ, bet ar to vajadzēja braukt pa kalnainiem laukiem, ar cilvēkiem kravas vietā. Ar tādu mašīnu ceļu tuvumā nedrīkstēja rādīties. Sajūsma bija liela, par laimi nekas slikts nenotika. Aizejot no fakultātes vairs nekur citur neesmu sastapis tik sabiedrisku kolektīvu.

   Pēdējos lielos publiskos Jāņos svinējām Lanceniekos, kur  es ierados jau ar savu draudzeni Milviju. Līgošanu rīkoja vietējais kolhozs. Tik grandiozi klātus galdus biju redzējis tikai kinofilmās. Svētku dalībnieki, droši var sacīt, bija vairāki simti un visiem pietika vietas pie galda. Nevienam netrūka ne ēdamā, ne alus. Piedalījās arī Rīgas mākslinieki, tai skaitā arī gleznotājs Pīgoznis.

   Atmiņas vērta ir Jāņu svinēšana Berģos pie mana kalnu gājienu biedra Žaņa, viņa vasarnīcā, Juglas ezera krastā. Tas notika CK vadoņa Pelšes, Jāņu aizliegšanas laikā, kad likvidēja Jāņu sieru, to pārdēvējot par ķimeņu sieru. Šis nosaukums diemžēl palicis līdz mūsdienām. Tad ļaudis ironizējot jāņogas sauca par pelšenēm. Uz dažām stundām atnāca arī Žaņa draugs no kara gadiem Arnolds Deglavs, Rīgas izpildkomitejas galva. Ilgi viņš neriskēja palikt, jo varot viegli krist nežēlastībā.

Ja neiekļāvāmies sabiedriskā Jāņu svinēšanā, tad tos vienmēr svinējām Vecāķos. Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai galvenā Jāņu svinēšanas vieta tika iekārtota blakus esošajā kāpā iekārtotajā Jāņkalniņā. Parasti līgošanu iesākām mājās un tuvojoties vēlai vakara stundai devāmies uz Jāņkalniņu. Betonētā sārta vietā dega liels ugunskurs un kārtī nostiprinātā muca, pastiprinātāji skandēja līgo dziesmas un vecos, labos šlāgerus. Blakus māju iedzīvotāji sēdēja pie saviem galdiņiem, ēda un dzēra. Tālākie atnācēji stiprinājās no saviem groziņiem. Visi metās dancī apkārt ugunskuram. Šeit palustējušies devāmies uz pludmali vērot kāpās degtos ugunskurus un pat peldēties.

Dažreiz ugunskurs tika sakurts smilšu klajumā blakus mūsu sētai. Ap to sanāca kaimiņi, gan tuvāki, gan svešāki. Nejauka bija modē nākusī riepu dedzināšana, kad ugunskuru skaitu varēja noteikt pēc melno dūmu stabiem. Bija gadījums, kad kāds puisis plikiem stilbiem, lēca pāri ugunij, paslīdēja un kājai pielipa izkususī gumija.

Vienreiz, Padomju varas gados, pie mums atbrauca fiziķis Tomass ar kādu vācu fiziķi. Lietus gāza kā ar spaiņiem. Vietā bija teiciens: „Līst kā pa Jāņiem!” Sēdējām istabā pie galda, ieēdām, iedzērām. Bet Jāņi nevar būt Jāņi, bez Jāņkalniņa apmeklēšanas. Zem plēvēm paslēpušies, dodamies turp. Vācietis bija kolosāli pārsteigts: lietus gāž, ugunskurs deg, mūzika spēlē, ļaudis līksmo! „Wunderbar!” Nobeigumā viesi uzmeistarojām uz „raskladuškas”, lai pasapņo kā Latvijā svin Jāņus. Dīvaini, ka no orgāniem neviens nemeklēja viesnīcā pazudušo rietumnieku.

Savādi, bet atjaunojoties Latvijas neatkarībai, līgošanas apjoms Vecāķos krasi samazinājās. Jāņkalniņa izbūves sabruka, publiska līgošana nenotika. Katra saime klusi līgoja savā pagalmā. Pat jūrmalas kāpās nebija manāmi līgotāju ugunskuri. Kādēļ?

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/