Ojārs Žīgurs

O J Ā R A   C E Ļ O J U M S

/80 gadu garumā/

* * *

38. turpinājums

* * *

Pēc gandrīz četriem kalpības gadiem esmu kļuvis brīvs. Ko tagad darīt, ja veselība klibo? Dienestā biju nedaudz apguvis autogēno metināšanu un labprāt kaut ko darītu šajā jomā. Bet vispirms jānoskaidro, cik vesels esmu. Aizeju uz poliklīniku. Daktere mani izklausa, izmēra spiedienu un viņas secinājums ir graujošs. „Jūs nedrīkstiet smagu darbu strādāt. Arī no garīgas slodzes vajadzētu izvairīties,” daktere man skaidro. Es pat neuzdrīkstos bilst, ka gribu brīvajā laikā mācīties. Bet pats jūtu, ka pēc viņas vārdiem es sakumpstu, kājas ieliecas, pleci noslīgst. Kļūst pavisam nelāgi. Vajadzēs atteikties no darba rūpnīcā un iet atpakaļ uz Universitāti, no kurienes mani paņēma armijā.

Dodos uz Universitātes kadru daļu, pie tās priekšnieka Krūskopa. Mehānikas fakultātē brīvas vietas neesot, bet mani varot pieņemt darbā Fizmatos. Lai ejot pie fakultātes dekāna docenta Ludviga Jansona. Dodos uz Kronvalda bulvāri Nr. 4. Atrodu dekāna kabinetu. Nedroši pieklauvēju un ieeju. Dekāns pieceļas no sava galda, panāk man dažus soļus pretī sniedz roku un aicina apsēsties. Izstāstu kas mani atsūtījis no kurienes es esmu un ko mācījies. Viņš pats noved mani lejā, puspagrabā, kur atrodas mehāniskā darbnīca, mans nākošais darba lauks. Reti, kad var sastapt tik pieklājīgu un atsaucīgu darba devēju, kāds bija docents Ludvigs Jansons. Un tā, 1954. gada 2. janvārī sāku kalpot Fizikas - Matemātikas fakultātei.

Pamazām iekļaujos darbnīcas kolektīvā. Gados vecākais ir Augusts, viņš strādāja mazajā istabiņā, kurā atradās darbnīcas labākā virpa un viņa darba galds. Kā augstas kvalitātes virpotājs, viņš izpildīja sarežģītus, komplicētus pasūtījumus.

Otrs gados vecākais bija Jānis, kolosāls smalkmehāniķis. Viņa nelaime alkoholisms. Kad iesāka dzesēt slāpes, tad darbā neieradās vairākas dienas. Bet, ja vajadzēja izgatavot kādu sīku aparātiņu, tad viņš bija neaizstājams.

Jēkabs, ļoti izpalīdzīgs, labsirdīgs cilvēks. Bijis iesaukts leģionā. Kara laikā apprecējies ar kādu „slikto” meiteni, kādēļ izšķīries.

Gunārs, apmēram mana vecuma, strādāja ļoti precīzus darbus. Nezinu, kāda iemesla dēļ viņu neiesauca dienestā. Nelaime, ka viņš nepārtraukti smēķēja „Kazbeku”. Pēc dabas punktuāli kārtīgs. Viņš pirka tikai speciālo zinātniski tehnisko literatūru, pat tādu, kuru izprast varēja tikai studijas beigušie, kam pietiekoši augsta matemātiskā sagatavotība.

Biju nokļuvis labu speciālistu kompānijā. Mana praktiskā pieredze bija visai zema. Tehnikumā apgūtā atslēdznieku un minimāla virpošanas prakse un armijā no gadījuma uz gadījumu veiktie atslēdznieka, autoatslēdznieka un metinātāja darbi. Šeit man vajadzēs papūlēties, lai kaut nedaudz līdzinātos kolēģiem.

Mans pirmais uzdevums iekārtot sev darba vietu. Darbnīcas vadītājs fizikas pasniedzējs Okmanis nosūtīja uz pagalmā esošo namiņu –

galdnieku darbnīcu. Tur saimniekoja galdnieks Pflugins. Palīdzēju viņam uztaisīt man vajadzīgo darba galdu ar plauktiem un atvilktnēm. Pēc nedēļas varēju sēsties pie sava galda un ķerties pie laboratoriju pasūtījumu izpildes. Pasūtījumus deva ne tikai laboratorijas, bet arī aspiranti un diplomandi. Man kā „zaļknābim” uzticēja vienkāršāku darbu izpildi. Tikai pakāpeniski pārgāju pie sarežģītāku, virpojamu un frēzējamu detaļu izgatavošanas.

Ļoti daudz pasūtījumus man deva Cietvielu fizikas laboratorija, kuras docentam  vajadzēja stiepes paraudziņus – apaļus, precīza diametra stienīšus, kuru gali ir divas reizes resnāki. Viņš šos paraudziņus uz raušanas mašīnas pārrāva nosakot pārraušanas spēku un vēl citus parametrus. Aiznesot viņam gatavos stienīšus, man ilgi un dikti tika  skaidrots, ko viņš gribot izpētīt. Radās sajūta, ka  darbs ir bezcerīgs, ja pārspriež ar puiku sava zinātniskā darba problēmas. Tomēr ar kādu taču vajag pārspriest pētījuma mērķi. Kā jau docents un katedras vadītājs viņš saņēma pieklājīgu atalgojumu, bet gan darba dienā gan svinībās un svētkos viņš staigāja vienā un tai pašā uzvalkā. Gandrīz kā anekdotē par padomju inženieri, kurš visās 3 pases bildēs nobildēts vienā uzvalkā. ( Pēdējās padomju pasēs pirmo bildi ielīmēja pasi saņemot, otro pēc kādiem gadiem 20, bet trešo vēl vēlāk.)

Atmiņā ataust gadījums, kad pārsitu galvu un ātrā palīdzība mani aizveda uz Sarkanā krusta slimnīcu cauruma aizšūšanai. Bet gadījums bija šāds: Sametināju skārda kasti, bet šuves man iznāca visai grumbuļainas. Lai uzlabotu skatu, nolēmu uz smirģeļa šuvju nelīdzenumus noslīpēt. Lai varētu labāk tikt klāt noņēmu slīpripas aizsargvāku,. Par nelaimi, slīpējot bleķis vibrēja un pēkšņi slīpripa plīst. Ripas gabals, par laimi nelaimē, atsitas pret sienu, tad pret augšā piestiprināto motoru un tikai tad pret manu galvu. Te ripas gabals arī nekavējās, bet momentā izlidoja pa logu ārā. Ja galva būtu saņēmusi pirmo triecienu, tad nevar zināt, vai es šīs rindiņas būtu spējīgs uzrakstīt.

Pamazām tiku arī pie haltūru darbiem. Kā pirmos pasūtījumus taisīju šlepera atslēgas. Tās vajadzēja gan pasniedzējiem, gan studentiem. Haltūras darbu likme 1 rublis stundā. Bieži nāca Zinātņu Akadēmijas pasūtītāji. Viņi parasti maksāja spirtā. Man vajadzēja kādam ebrejam no ZA kaut ko uztaisīt. Sarunājām, ka darbs ir 0,5 litra vērtībā. Uztaisu darbu, saņemu pudeli un vakarā dodos pie radinieka uz jubileju. Atdodu pudeli, sacīdams, lai tikai atšķaida uz pusēm. Tā arī tiek izdarīts, bet liekot pie mutes gribas dzērienu izspļaut, dzēriens pavisam pliekans. Viltīgais ebrejs spirtu pats atšķaidījis līdz 40 grādu stiprumam. Pēc tam viņš taisnojās, ka es neesot minējis šķidruma nosaukumu. Ko tu blēdim padarīsi?

* * *

Fizikas specialitātes studenti nāca uz darbnīcu strādāt praksi. Meitenēm dzelzs darbi ne visai veicās. Tad mēs kā džentlmeņi palīdzējām izgatavot uzdoto lietiņu, bet zēni darbus veica paši. Daži bija ļoti apsviedīgi. Nevar neatzīmēt divus astronomijas specialitātes studentus: Māri Ābeli un Kazimiru Lapušku. Māris bija ideju ģenerators un viņa vadībā abi strādāja izgatavojot sputņiku automātiskās novērošanas un fotografēšanas iekārtu. Paši veica visus metālapstrādes darbus, tai skaitā arī metināšanu. Arī elektronikas ietaisi izstrādāja paši. Viņu darbu novērtēja ļoti augstu. Dažus gadus pēc beigšanas Māris kļuva par zinātņu doktoru, bet Kazimirs ieņēma pavadoņu novērošanas staciju galvenā pārrauga vietu. Viņš pārraudzīja arī aiz robežām izvietotās PSRS pavadoņu novērošanas stacijas. Vēl joprojām neesam zaudējuši kontaktus.

Izcili zinātnieki izveidojās no dvīņu brāļiem Gailīšiem. Mācību laikā viņi izmantoja savas dvīņu priekšrocības un atbildēja viens otra vietā. Darbnīcā viņi kopīgi izgatavoja saviem diplomdarbiem vajadzīgo eksperimentālo iekārtu. Pēc studijām Agris pētīja ar zemes magnētismu saistītās zemes šķidrās serdes kustības.

Lielisks cilvēks bija Valdis Fricbergs, pirmais fakultātes zinātņu doktors. Viņš man atvēra acis pareizai avīžu lasīšanai. Reiz Fricbergs aplūkojot Cīņā rakstu par budžetiem pie mums PSRS un ASV, skaidroja avīžu informācijas patiesību. Avīzē tika iztirzāta amerikāņu militarizētā ekonomika, jo militārām vajadzībām atvēlēti 60 % vai vairāk līdzekļu, tai pat laikā, kad pie mums tikai kādi 20%. Valdis man skaidro, ka ASV budžetā ietilpst tikai militārie, iekšlietu un sociālie izdevumi, bet pie mums bez minētā visa rūpniecība, lauksaimniecība, satiksme u.t.t. un tādējādi mazs procents aptver ļoti lielus līdzekļus.

Bet ne jau tikai strādājām. Darījām arī blēņas. Kāda kolēģa portfelī tiek ielikts pasmags dzelzs gabals, kas paša darbam nepieciešams. Cilvēks mājās atrod dzelzi un spiests otrā rītā vest to atpakaļ. Lai nebūtu tik vienkārša iekļūšana darbnīcā, ieliek durvju rokturi tā, lai durvis atverot tas būtu jāceļ uz augšu. Visi brīnās, bet neko nesaka. Pat priekšniecība.

Reiz par 3 rubļiem nopirkām sērkociņus un tos izbārstījām uz Jēkaba darba galda, plauktiem, sabērām atvilktnēs. Kad Jēkabs to ieraudzīja, viņš bija šausmīgi pārsteigts. Pirmajā brīdī viņš spēja tikai notīrīt galda virsmu. Bet mēs vai veselu gadu no viņa mangojām sērkociņus, gāzes degļa aizdedzināšanai.

Tā strādājām, blēņojāmies un gandrīz visi jaunieši, studējām. Un studijas pat beidzām. Un diplomus saņēmām.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/