Ojārs Žīgurs

O J Ā R A  C E Ļ O J U M S

 /80 gadu garumā/

* *  *

37. turpinājums

Pēdējā dienesta ziemā pulka sporta dzīves vadītājs teica, ka vajagot man uzsākt treniņus slēpošanā, lai piedalītos laikraksta „Sovetskaja molodež” balvas izcīņā stafetē.

Labi jau būtu pamēģināt vēlreiz piedalīties, kā to darīju pirms dienesta. Saņēmu slēpes, zābakus un pēcpusdienā pa kazarmu sētas aizmuguri ieslēpoju mežā. Pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal uz slēpēm! Lieliski! Slēpoju kopā ar zēnu no kājnieku rotas, liekas, ka viņa uzvārds Vārna. Salīdzinot ar mani, viņš slēpoja daudz labāk. Ar grūtībām turējos viņam līdz. Viņš man aizrādīja, ka mans solis esot par īsu. Jācenšas pastiept soli garāku, tad ies ātrāk. Es arī centos. Gandrīz katru pēcpusdienu devāmies uz mežu. Pirms pieteikuma iesniegšanas sacensībām jāsaņem ārsta atļauja. Tā, ka jutos labi, domāju, ka pārbaude būs tikai formalitāte. Bet! Ārsts saka, ka nedrīkst mani laist uz sacensībām, jo mans asinsspiediens ir ļoti augsts 180. No šī brīža sāku staigāt pie ārstiem. Vispirms pie garnizona ārstiem, tad gāju uz armijas poliklīniku Raiņa bulvārī. Puikas, kā jau zinoši, teica, ka mani drīz demobilizēšot. Jo vairāk apmeklēju dakterus, jo slimāks jutos. Poliklīnikā man dakteris prasa, kas man kaišot? Es atbildu, ka man ir hipertonija. Tā neesot kaite. Kas man sāp un kur man sāp un kā jūtos, tās esot kaites. Personiski nekādu sevišķu diskomfortu neizjutu, bet kaut kādas kaites jāsaka. Teicu, ka bieži sāp galva, māc reiboņi un nogurums. Dakteris saka, ka tā ir cita lieta un aizsūtīja mani uz kara hospitāli pie Brasas stacijas, kur nogulēju pāris nedēļas. Pēc tam turpināju dienestā veikt savus pienākumus un par demobilizāciju nebija runas. 

Vasarā mūsu pulkam no kādas krievu daļas Austrumprūsijā, Gusevas (Instenburgas) pilsētā vajadzēja saņemt vairākus desmitus GAZ 51 automašīnas. Mašīnu pārņemšanas grupu vadīja leitnants Zalamans. Viņš ierosināja, ka līdz vajagot paņemt arī mani kā akumulatoru speciālistu. Iepakoju aerometru un slodzes dakšiņu un biju gatavs braucējs. Bez manis bija vēl 4 puikas, šoferi. Pirms kara Instenburga bijusi skaista pilsēta līkumainās Pisas upes krastos. Bet tagad viss sagrauts. Ēkas bez jumtiem, logiem. Pat kapsēta saārdīta. Apbedījuma vietas atvērtas. Atmiņā palicis skats, ka kāds krievs sēž uz apgāztas kapa plāksnes pie vaļējas kapa bedres un lasa grāmatu.

Blakus kapiem atradās sporta laukums, ar minimāliem kara postījumiem. Šeit mums vajadzēs novietot pārņemtos automobiļus. Darbs būšot divas vai trīs dienas. Armijas daļa atradās pilsētā kāda paugura galā. Leitnants ar šoferiem pārbaudīja motoru un ritošās daļas stāvokli, bet es – akumulatorus. Pārbaudām mašīnu partiju un tās uzreiz jāaizved prom, jo citādi, kādu atstājot to noteikti apzags. Zalamans saka man, lai lieta nevilktos garumā, tad arī man jābrauc ar vienu mašīnu. Atbildu, ka man nav tiesības. Man bija tikai motocikla vadīšanas tiesības, kuras vēlāk pazaudēju. Viņš atsaka, ka tas nav svarīgi. Biju nobijies diezgan pamatīgi, jo braukt ar smago mašīnu biju pavingrinājies tikai Ādažos autoparkā, pabraucot kādu gabalu atpakaļ no stāvvietas un atkal uz priekšu. Braukt pa līkumiem tur neiznāca. Drebošu sirdi kāpju mašīnā, iedarbinu motoru un braucu. Līkumota asfalta lenta ved no kalna lejā, tad jāpārbrauc pāri tiltiņam vēl pa dažām ielām un klāt ir stadions. Ieslēdzu pirmo ātrumu, braucu un stūrēju. Vajag pārslēgt uz otro ātrumu, bet nevaru kloķi ielikt vajadzīgajā robā. Tur kaut kas bija izdilis kā vēlāk noskaidroja speciālisti. Pārāk ātri arī bija bailes braukt. Tā ar pirmo ātrumu zāģējot nosvīdis iebraucu stadionā. Ar nākošajām mašīnām braukt jau bija vieglāk. Varu teikt, ka braucu ar baudu. Naktī pārgulējām stadionā novietoto mašīnu kabīnēs. Kad palika vēsi, iedarbināju motoru un norullēju vairākus apļus pa stadiona skrejceļu.

Šajā karaspēka daļā mūs arī ēdināja. Šo ēdienu nevarēja salīdzināt ar to, ar ko baroja mūsu pulkā.

Saņemot visas mašīnas tās novedām uz dzelzceļa rampas un uzvietojām uz vilciena platformām. Braucām sēžot katrs savā mašīnas kabīnē.

Manā pēdējā dienesta rudenī piedalījāmies Baltijas kara apgabala manevros. Mums, remontētājiem, šis laiks bija kā izklaidei. Braucām ar savu „ļetučku”. Nonākuši kāda meža biezoknī, formāli mašīnu ar salauztajiem koku zariem nomaskējam un vairs nekādu rūpju. Šoferiem gan bija nopietna slodze. Vajadzēja braukt kolonā un ātri. Mazajam gulbenietim Dzērvem braucot ar GAZ 63 straujā pagriezienā nepaveicās un mašīna apgāzās. Tajā sakrautās gultas izbira, bet kravas kastē sēdošais paguva pa pakaļgalu izlekt. No kritiena cieta tikai radiators. To nomainīja un varēja braukt tālāk.

Manevri notika Lietuvas teritorijā, kaut kur republikas vidienē, laikam nabadzīgākajā Lietuvas rajonā. Ierakumu rakšanas ekskavatori izraka tranšejas pāri visiem leišu tīrumiem. Zemnieki bija pārbijušies. Viņu starpā gāja runas, ka latvieši gribot iekarot Lietuvu (lielāko frontes daļu aizņēma mūsu divīzija), bet lietuviešu divīzijas kaujinieki apturējuši nodevīgo iebrukumu. Visi cīnījās, bet mēs gulējām biezoknī un gaidījām nākošo komandu, ar rīkojumu līdz kurienei braukt tālāk. Tā nokarojām veselu nedēļu.

* * *

Klāt pienācis demobilizēšanās laiks. Parasti demobilizējot piešķīra nedaudz augstāku dienesta pakāpi. Tā es kļuvu par jaunāko seržantu. Man tā negribējās kļūt par seržantu, jo viņus regulāri iesauc uz dažādām nodarbībām, lai iedotu vēl augstāku pakāpi. Man par laimi, šo faktu manā dienesta grāmatiņā ierakstīja pāris lapas tālāk, tā kā šo ierakstu kara komisariātā neredzēja un es uz visiem laikiem esmu palicis par jefreitoru, jeb kā zaldāti smej, par „ģenerāļa palīgu”.

Izsniedzot demobilizācijas dokumentus, mums svinīgi paziņoja, ka neesam atlaisti pavisam, bet tikai „в долгосрочный отпуск”. Kaut jods viņus parautu! Par laimi mans ilglaicīgais atvaļinājums vēl joprojām nav beidzies.

Pirms promiešanas pieeju pie vecākā leitnanta Zagorodska, rotas komandiera vietnieka par tehniku, paprasīt ZISa kabīnes durvju stiklu, ko es biju aizdevis, lai ieliktu kādai mašīnai izsistā stikla vietā. Kur gan zaldātam varēja rasties privātīpašums? Viņš ļoti atvainojās, ka nevar atdot tādu pašu jaunu stiklu, bet tikai lietotu, kas nedaudz saskrāpēts. Piekritu paņemt tādu pašu, gan jau uz rakstāmgalda noderēs.

Atvadījāmies, apmainījāmies ar draugu adresēm. Bet tālāka draudzēšanās vairs neizveidojās. Tikai retas, nejaušas satikšanās ar vienu, otru. „Sveiks! Kā iet?” līmenī.

    Pagājuši vairāk kā 55gadi, kopš mūsu šķiršanās. Interesanti būtu kādreiz satikties. Bet, droši vien, nebūtu vairs ko runāt, jo mūsu laiviņas pārāk tālu aizpeldējušas cita no citas.

Kad ar māsas Irēnas vidusskolas izlaiduma klasi skolotāja Buka vadībā braucām ekskursijā uz Ļeņingradu, tad paps teica, lai pameklējam Vasilija salā, vai tur nedzīvo viņa draugs, dienesta biedrs. Mēs šādu domu nepielaidām, jo mūsu uztverē, tas nav reāli, jo no tā laika pagājuši milzum daudzi gadi, vairāk kā 40. Bet es no draugiem šķīros tikai pirms nieka 55 gadiem.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/