Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

35. turpinājums

 Aizskrienot notikumiem pa priekšu ...

 2011. gada vasara

*  *  *

Vasaras vidū stadionā notika divīzijas personāla skate, kurā piedalījās divīzijas komandieris.

Šādā skatē katram karavīram ir tiesības izteikt savas sūdzības un prasības. Es saņemu dūšu, izsoļoju stadiona vidū un uztraukumā drebošu balsi noziņoju: Biedri ģenerāli, jefreitors tāds un tāds, dienesta pienākums – akumulatorists, darbs veselībai kaitīgs, lūdzu piešķirt papilduzturu. Pēc dažām dienām staršina Konovalovs man paziņo: Ej uz noliktavu. Katru dienu saņemsi sviestu. Tagad neatceros 50 vai 80 gramus. Tā nu katru dienu pirms brokastīm vai pusdienām eju uz noliktavu pie jefreitora Balaškas un viņš nogriež sviesta pikuci. Balaškas amats izveidoja viņu par mazu birokrātu. Kad aizgāju pie viņa, tad to labi sajutu, vai nu lieki gaidot vai sarunājoties. Bet es katru dienu apēdu pāris sviestmaizes. 

Divīzijas komandieris ģenerālis Ivans Čaša kādā kareivju, aktīvistu sanāksmē runāja par ideoloģisko cīņu. Viņš teica, ka to nevarot pieļaut, ka karavīrs drīkst lasīt rietumu kapitālistu ideoloģiski kaitīgos romānus. Kā piemēru minot romānu „Gane, kalpone, saimniece,” kur attēlota kapitālistiskā ideoloģija viskaitīgākajā formā. Laikam viņš domāja tieksmi vai cenšanos izvirzīties un kļūt par saimnieci, tātad kulaku.

Pavadot vasaru Ādažu priedēs un smiltīs, kur skatu piesaistīja tikai kritušie čiekuri un reta smilga, sagribējās atpūsties pie dabas krūts, pavērties zaļajā zālītē un zilajās debesīs. Ierosināju aiziet uz Gaujas malu, tur, kur zagām ūdensvada caurules. Aizejam, tikko atlaižamies zālītē skaistā pļaviņā, kad pēkšņi parādās patruļa. Mūs arestē par dezertēšanas mēģinājumu, par aiziešanu no vasaras nometnes teritorijas bez atvaļinājuma zīmes. Mūs nogādā pulka štābā. Jāraksta paskaidrojums. Es uzņemos uzrakstīt kopīgo paskaidrojumu. Rakstu, ka gājām pastaigāties, papriecāties par dabu. Diemžēl nekur neredzējām norādes par teritorijas robežu. Pulka vadība paskaidrojumu ņēma vērā un gandrīz mēnesi vakara pārbaudēs visās pulka apakšvienībās informēja par teritorijas robežu. 

Dienests jau tuvojas beigām, rudenī vajadzētu tikt mājās. Biju iesniedzis lūgumu, lai mani atjauno studentu skaitā Ļeņingradas Neklātienes Industriālā institūtā. Nedēļas rit, bet nesaņemu nekādu atbildi. Sāku uztraukties, varbūt mani nemaz nepieņems. Tikšu mājās, bet gads aizies zudumā.

Mūsu rotas zaldāti veica sardzes dienestu Krusta kazarmās un mūsu saimniecības vada šoferi katru pēcpusdienu veda no Ādažiem sardzes maiņu.

Dažas dienas pirms manas ieplānotās braukšanas uz Rīgu, veikli zēni naktī uzbruka karoga un naudas lādes sargātājam, gribēdami pievākt naudas lādi. Visi zināja, ka vakarā atvesta alga virsniekiem, bet izmaksāšot to nākamajā dienā. Viens no uzbrucējiem ar dzelzs stieni gāzis sargam pa galvu, bet viņš paspējis priekšā palikt automātu. Galva gan pušu, bet pats dzīvs un automāta stobrs līks. Laikam kāda trokšņa vai cita iemesla dēļ lādi nav nozaguši un paši aizmukuši. Mums gan bija aizdomas, ka uzbrucēji bija „spicie” zēni no divīzijas autoremonta darbnīcas, kas pastāvīgi atradās Krusta kazarmās. Lai noķertu bandītus tika ieviests pastiprināts patruļu režīms.

Neraugoties uz šo starpgadījumu sarunāju ar šoferi Dorbi, ka braukšu līdzi sardzes maiņai uz Rīgu. Kamēr paveiks nomainīt visus posteņus, es ar 6. tramvaju aizbraukšu līdz institūta filiālei Kronvalda bulvārī. Tad tramvaja gala punkts atradās pie Ausekļa ielas. Cik tad nu tur ilgi! Ātri turp un atpakaļ un vēl dažas minūtes kancelejā pajautāt, vai esmu ieskaitīts. Harijam es vēl piesaku, ja nu drusku aizkavējos, tad tomēr pagaidi, bet, ja līdz brauc kāds no virsniekiem, tad izliecies, ka kaut kas nav kārtībā ar motoru. Izteicis šādus norādījumus jožu uz institūtu. Tur saņemu izsmeļošu atbildi, ka vēl nekas nav apstiprināts, bet gan jau būšot. Nekad neatsakot. Jožu atpakaļ. Neatceros kā tiku kazarmās garām caurlaižu punktam, bet kad pieskrienu automašīnu stāvvietai neredzu mūsu mašīnu. Pirms minūtēm 10 aizbraukuši. Man taču jātiek līdz lēģerim! Citādi mani izziņos par dezertieri!

Ar 6. tramvaju aizbraucu līdz galam. Gala punkts toreiz atradās pie Tagadējā Fizkultūras institūta. Teciņiem rikšoju pa Ļeņina ielu. Baložkalnā mani panāk Baltezera autobuss. Labi, ka atrados pieturas tuvumā. Saku, ka man nav naudas. Nekas, zaldātiņu aizvedīšot. Starp citu, mēs visi zaldāti praktizējām ar pilsētas transportu braukt bez biļetes, jo zaldātam parasti nekad nav naudas. Uz Valsts aizņēmumu katru gadu vajadzēja parakstīties 10 mēnešu algas apjomā, bet jefreitora alga 3 rubļi, tādēļ tramvaja naudas zaldātam nekad nebija.

Baltezerā, pie sagrautās baznīcas beidzot esmu, bet kur vēl Ādaži un mūsu baraka. Skrienu, lai nenokavētu vakara pārbaudi un visu laiku domāju kā tikt pāri Gaujas tiltam, jo tur ir sargpostenis, ne tikai ar zaldātiem, bet arī ar virsnieku. Varbūt pārbrist Gaujai pa sēkļiem? Bet vai tas izdosies? Un, ja uzbrienu virsū patruļai, tad mani saņems kā žuļiku ciet. Jāiet vien pa tiltu. Jāskrien! Tikai posteņa tuvumā palēninu gaitu. Zaldāts priekšā. „Caurlaidi!” Atbildu, ka nav tāda. Zaldāts izsauc virsnieku. Tā kā man bija melnās šoferu pagonas, tad sāku „fleitēt”, ka mana mašīna atrodas remontā divīzijas darbnīcā Krusta kazarmās, bet rotas komandieris pavēlējis man ierasties nometnē, bet nokavēju pulka sardzes automašīnu un dabūju braukt ar autobusu. Sniedzu savu dienesta grāmatiņu –zaldāta pasi. Tajā jau viss sakrīt ar manis stāstīto, izņemot ierakstu „akumulatorists”. Leitnants blenž uz manu dokumentu, šķirsta lapas, padomā un tad žēlīgi atļauj: „Давай!”

Bez elpas noskrienu pēdējo kilometru. Dzirdu, ka staršina jau sācis pārbaudi, saukdams grūti izrunājamos latviskos uzvārdus: Berzins! – Ir!, Darzins! – Jā!, Dorba! – Es!,

Žigurs! – Es šeit!, noskan mana aizelsusies balss un iespraucos ierindas aizmugurē.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/